Par Tekstiem - 10. Februāris 2010

Subject:	Garry Kasparov. The Chess Master and the Computer
Time:	00:52

Ja atmiņa mani neviļ, ar šahu pirmo reizi saskāros aptuveni četru gadu vecumā. Tas notika Bauskā, jo tur dzīvoja mana vecmāmiņa, un apjomīgais šaha dēlītis joprojām atrodams kādā no manu vecvecāku dzīvokļa skapīšiem. Tāpat es atceros, ka tajā laikā man patika brutālais šahs – tāds, kurā kaujas! Es dzinu savus zirgus pretī ienaidnieka pirmajām līnijām, viltīgi atsedzu savus laidņus, lai pirmajos trijos gājienos jau varētu laukuma malā savā galdiņa pusē novietot kādu manā nežēlastībā kritušu Omammas torni (es gan pārtraucu to darīt, jo Omammai tas ļoti nepatika – viņa man teica, ka tā neviens šahu nespēlē), un pukojos, ka karalis ir tik kusls un var kaut kur parāpot tikai viena lauciņa robežās.

Tagad situācija un mans skatījums uz šahu ir mainījies. Tagad, domājot par šahu, manā galvā rodas sajūtas, kas ir līdzīgas, kad domāju par klasiskajiem mākslas darbiem vai kad es iedomājos par palēninātiem procesiem dabā, kad sāku uztvert tos pastarpināti. Šajos procesos ir skaistums. Tajos saskatāma kārtība haosā. Garijs Kasparovs apgalvo, ka noteikumiem atbilstošo pozīciju skaits šahā ir 10^40 (desmit kāpināts četrdesmitajā pakāpē), bet iespējamo spēļu skaits – 10^120. Šie skaitļi cilvēka uztverei nav vizualizējami, un, neskatoties uz to, ka astronomijā tam atrastos piemērotas metaforas, jebkurā gadījumā tās cilvēka prātam paliek tikai kā abstraktas idejas. Tāpēc diez vai ir uztverams arī tas, tieši cik sarežģīts var būt šahs, un tieši tur slēpjas daļa no šīs spēles skaistuma. Neskatoties uz matemātiski netveramajām spēles robežām, jebkurai uzsāktajai partijai ir tāds vai atšķirīgs noslēgums.

„Šaha meistars un dators” ir vairāk par vienkāršu grāmatas recenziju (pēc kuras, es baidos, recenzēto izdevumu diez vai pārāk daudzi iekļaus savā obligāti izlasāmās literatūras sarakstā). Tajā atrodamas arī lielmeistara pārdomas par šaha kā spēles būtību, par mākslīgo intelektu un cik tālu tas ir sasniedzis savu sākotnējo entuziastu uzstādītos mērķus, kā arī par to, kā otrā attīstība ir ietekmējusi pārmaiņas pirmajā.

1997. gadā cilvēks pirmo reizi šaha spēlē zaudēja datoram, un tas populāri tika pieņemts kā mirklis, kad cilvēks ir beidzot padevies sevis radītu mašīnu priekšā. Un tomēr ir vēl pāris lietas, kas nāk prātā, sagremojot šo faktu. Pirmkārt, tās tik tiešām bija cilvēku pašu radītās ierīces, kas pārspēja radītāju, kas liek priecāties par mūsu prāta spējām jebkurā gadījumā. Otrkārt, uz ko norāda Kasparovs, mākslīgais intelekts nebūt nav sasniedzis to izsmalcinātību, kas piemīt cilvēka prātam un kas palīdz mums katru dienu dzīvot un izdzīvot. Šaha superdatoru spēja analizēt divus miljardus iespējamo gājienu un iznākumu sekundē ir tas, kas ir padarījis tos „neuzvaramus”, atmetot jebkādus stila un taktikas elementus, kas, manuprāt ir neatņemamas baudāma šaha sastāvdaļas. Šī apziņa ir nomierinoša, jo nozīmē, ka tas, ko mums ir izdevies radīt, patiesībā ir tikai desmit miljardus vērts modinātājpulkstenis un ka mēs ar pilnām tiesībām joprojām drīkstam apgalvot, ka esam taču unikāli, vai ne?

Es tomēr joprojām nevaru izlemt, vai šahā galvenais ir process vai rezultāts. Iespējams, tieši šajā uzstādījumā meklējamas galvenās atšķirības starp cilvēkšahu un datoršahu. Pirmajam, neskatoties uz to, ka mērķis neapšaubāmi ir uzvarēt, ir raksturīga mīlestība uz pašu spēli, uz taktiku, uz neparedzamību. Neskatoties uz to, ka abiem spēlētājiem pieejama pilnīgi visa informācija par spēles laukumu, figūru novietojumu un oponenta iespējām, tomēr paliek viena informācijas glabātuve, kurai piekļūt nav iespējams – oponenta prāts. Nav iespējams precīzi noteikt, kāds būs nākošais gājiens, iespējams, tāds, kuru Jūs būsiet palaidis garām, iespējams, tieši tāds, ko pēc labākās sirdsapziņas būtu izdarījis Jūs pats, sēžot pretējā galda pusē. Un cik visaptverošs ir prieks, kad pēc daudzu stundu intensīvām pārdomām, spriedzes, centieniem ielūkoties nākotnē, Jums beidzot atsedzas iespēja, kā iespiest stūrī oponenta lēnīgo karali.
Datoram tas viss iet garām. Nebeidzamas kalkulācijas, figūru kombinācijas, kas reducētas līdz to vērtībām punktos, jo tikai ciparu valoda ir tā, kas lielajam vadu un mikroshēmu blāķim ir sagremojama. Tas liek padomāt arī par atšķirībām amatieru šahā un profesionālajā šahā, atšķirībām starp šahu, kas tiek spēlēts uz Vērmanes dārza soliņiem un turnīru šahu.

Kasparovs esot novērojis, ka arvien vairāk jauno spēlētāju spēlē datoriem līdzīgu šahu, kas balstīts uz kalkulācijām. Tāpat Kasparovs apgalvo, ka šie jaunie spēlmaņi līdz ar to neesot ierobežoti pastāvošajās dogmās un klasiskajos spēles principos. Un šajā brīdī es sajutu, kā manī neizpratnē saduras šaha romantiķis un šaha nejēga. Es kā cilvēks, kurš nožēlojamā kārtā, par ko šobrīd ir ļoti žēl, pārtrauca regulāri spēlēt šahu, šobrīd orientēju sevi uz pašu spēles procesu, nevis rezultātu. Un tajā pašā laikā es līdz šim nekad nebiju iedomājies, ka šahā var pastāvēt tāds koncepts kā dogma vai tradīcija. Jā, ir zināms, ka katram laikam ir bijuši raksturīgi vai klasiski atverošie gājieni vai metodes, kā atrisināt dažādas kombinācijas, un tomēr man nekad nebija izdevies aizdomāties, ka spēlētājs vēlētos jebko citu kā izdarīt ilgtermiņā vispareizāko gājienu, kas neizbēgami ietver kalkulāciju.

„Šahs ir unikāla kognitīvā saikne, vieta, kur māksla un zinātne satiekas cilvēka prātā un pēc tam tiek noslīpēta un uzlabota caur pieredzi.”

Tā Garijs Kasparovs. Šodien veikalā tieši ievēroju viņa grāmatu „Kā dzīve imitē šahu”. Atšķirībā no Raskina-Gutmana „Šaha metaforām”, ko lielmeistars recenzē, šo grāmatu es vēlos iegādāties. No tās es sagaidu, ka man vēlreiz un vēlreiz tiks atgādināts par šīs spēles skaistumu, kurā apvienojas lēnprātība ar nežēlīgu spēles taktiku, kas atšķiras savā manierē, kur vēlme atrast vislabāko gājienu ņems virsroku pār nogurumu un kas rezultātā dos prieku un gandarījumu neatkarīgi no spēles iznākuma – protams, ja vien neapskaušu sevī mītošo kibernētisko monstru.

Tas šodienai būtu viss. Noslēgumā es vien vēlētos vēl izteikt autoram atzinību par dažām ironiskām pokeram veltītām piezīmēm, kas arī man sagādāja dažus nelielus prieka brīžus un lika vēl lieku reizi pasmaidīt.

comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Subject:	Alfred Adler: Feelings of Inferiority and Inferiority
Time:	22:10

Man patiešām šķiet, ka lielākā māksla ir mācēt pasniegt sarežģītas lietas vienkārši. Tāpēc viens no principiem, ko apņēmos ievērot, sākot rakstīt „Par tekstiem” , bija maksimāla vienkāršība. Diemžēl nebiju rēķinājusies ar to, ka kāds no tekstiem, ko lasīšu, būs.....pārāk vienkāršs. Proti - bieži vien dažādos literāros darbos mēdzu nošķirt saturu un formu (saturs = kas ir uzrakstīts, forma = kā tas ir uzrakstīts). Ideāli, ja patīk abi, bet mēdz būt arī tā, ka, manuprāt, saturu domājis ģēnijs, bet to visu uz papīra pārlicis pilnīgs cietpauris. Nu lūk, Alfrēda Adlera esejā „Feelings of inferiority and superiority” man teju pilnībā patika forma (mīnuss – nu ļoti uzkrītoši daudz piemēru ar maziem bērniem), bet saturs gan atstāja mani tādu pusapmierinātu. Pārāk vienkārši!

Iespējams man būtu daudz interesantāk lasīt šo darbu, ja pati nekad nebūtu mācījusies psihoterapiju, bet tā kā ir nedaudz sanācis, tad par „Feelings of inferiority and superiority” es domāju līdzīgi kā par baltmaizi - garšīgi, bet veselīgai attīstībai jāēd kas svaigāks. Protams, gaumes lieta, un klasika galu galā paliek klasika.

Tātad – par ko ir eseja? Pirmās daļas nosaukums ir „The Inferiority Complex”, un lielāko apjomu no tās aizņem autora paskaidrojumi, kā tieši inferiority complex var izpausties.
Paskaidrojumu ir tik daudz, un piemēri ir tik krāšņi, ka šausmās konstatēju - tie visi attiecas arī uz mani. Par laimi iedomājos atsaukt atmiņā visus sev tuvos cilvēkus un mēģināju izdomāt, vai manā draugu lokā ir kaut viens, kam šis komplekss nepiemīt. Ar sajūsmu konstatēju, ka nav! Pašapziņa ir atgūta! Vispārējai intrigai - mana „Par tekstiem” kolēģa JS inferiority complex izpausmes veids aprakstīts jau otrās lappuses pašā sākumā (piedod, Jāni!).
Paldies Adlera kungam, kurš it kā uzmin šīs manas bažas un pirmās daļas beigās lasītājus nomierina ar vārdiem, ka ja visi vienmēr būtu pārliecināti par sevi, tad 'there would be no more discussions or discoveries. Science would come to an end. Art and religion would no longer have any meaning.'
Ļoti man simpatizēja teikums - 'we can always find or invent new problems' (Lūk! Lūk! Psihologa pamatojums manam ārkārtīgi subjektīvajam novērojumam - jo vairāk cilvēkus iepazīstu, jo mani vairāk nebeidz pārsteigt, cik bieži mēs paši sev radām problēmas – kaut vai es - varu saskaitīt vismaz 5 problēmas pēdējo 4 dienu laikā, ko radīju tikai pati, neviens cits vai apstākļi nav vainīgi).
Ok, atpakaļ pie esejas – tas, kas man pirmajā daļā visvairāk pietrūka, bija sīkāki paskaidrojumi, kā tieši inferiority complex rodas. Bet var jau saprast- tā kā darbs ir tikai 14,4 lappuses garš būtu muļķīgi prasīt klasisko medicīnas pentādi (etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, terapija).

Otrās daļas nosaukums ir „The Goal of Superiority”. Īsumā šo daļu varētu raksturot kā - kāpēc cilvēki rīkojas tā kā viņi rīkojas, pat tad, ja tas ir absurdi. Atšķirībā no pirmās, šī esejas puse šķita dziļāka, daudzveidīgāka, labāk pamatota ( šajā daļā arī mazāk piemēru ar bērniem).
Ļoti simpatizēja Adlera pozitīvisms esejas nobeigumā, proti, ļoti bieži mūsu vājās puses ir iemesls mūsu izaugsmei (piemērs ar bērnu, kurš sliktas gremošanas sistēmas darbības dēļ kļūst par kulinārijas ekspertu). Tas, protams, nav nekas jauns, bet vienalga patīkami.

P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas nekad nav mācījušies psiholoģiju vai psihoterapiju, visiem, ko nomāc mazvērtības kompleksi (pašapziņas celšanai), visiem, kas vēlas mazliet kritiskāk paskatīties uz sevi, ak, jā, un visiem , kam patīk mazi bērni.

comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Februāris 10., 2010

Februāris 10., 2010