Par Tekstiem - 5. Februāris 2010

Subject:	Peter Singer: A Darwinian Left
Time:	13:09

Mans lielais centiens iejusties tekstu vīrišķīgajā kolektīvā ir pārdomas par Peter Singer darbu ‘A Darwinian Left’. Īstenībā, diezgan nepateicīgs materiāls pirmajam rakstam, jo cilvēka psiholoģija ir tā būvēta, ka ar daudz lielāku interesi tiek uztverta visa negatīvā informācija, bet manam literatūrkritiķa triumfam par nelaimi, lasot ‘A Darwinian Left’, sliktās emocijas laikam nedaudz atpūtās. Zem, manuprāt, samērā pretenciozā virsraksta slēpjas pavisam vienkāršas, bet viedas patiesības par mūsu attiecībām ar citām būtnēm (šajā gadījumā ar nolūku nelietoju jēdzienu „cilvēkiem”), turklāt autors visu ir mācējis paskaidrot tā, ka lasīt varētu būt interesanti gan Marksam, gan Ījabam, gan KA 1.kursa studentei ar puķainu plecu somu.

Tātad - kāda ir galvenā doma? Vairums cilvēku uzskata, ka Darwinian un left ir viens otru izslēdzoši jēdzieni, jo Darwinian paredz stiprākā izdzīvošanu sugas saglabāšanās nolūkā, bet left - visiem īpatņiem vienādas iespējas. Nebūt ne! Singers pārliecina, ka abu jēdzienu apvienojums „varētu veidot sapratni par to, kādas sociālas un ekonomiskas pārmaiņas kalpotu vismaksimālākajam rezultātam”, daudz vienkāršāk sakot - radītu pasauli labāku!

Grāmata mani atbruņoja jau 7 lappusē, kad autors iepazīstina ar kādu Henry Spira, kuru turpmāk lieto kā piemēru jēdzienam left. Šis vīrs, pēc bērnībā pārdzīvota sociošoka ,visu savu turpmāko dzīvi velta vājāko, nospiesto un paverdzināto aizstāvībai. Ak, jā, šķiet, ka vārdu salikums „Animal Liberation” bija tieši tas, kas pilnībā atvēra manu sirdi.

Tālāk seko brīnišķīga vārda left definīcija - ‘If we shrug our shoulders at the avoidable suffering of the weak and the poor, of those who are getting exploited and ripped off, or who simply do not have enough to sustain life at a decent level, we are not of the left. If we say that is just the way the world is, and always be, and there is nothing we can do about it, we are not part of the left. The left wants to do something about this situation.’

Bet Darwinian vairāk tiek asociēts ar to, ko dēvējam par cilvēka dabu. Tātad - aizstāvēsim vājākos un apspiestos, bet tā, lai tas nebūtu pretrunā ar mūsu būtību. Lielisku piemēru grāmatā ir patiešām daudz. Mans mīļākais varētu būt šis - piemērs „parastā’’ un „Darviniskā” altruisma sapratnei - cilvēks var brīvprātīgi strādāt ar garīgi atpalikušiem bērniem, lai tādā veidā kļūtu pievilcīgs pretējam dzimumam un palielinātu savas reproduktīvās iespējas („Darviniskais”), bet var arī palīdzēt šādiem bērniem bez apzinātām cerībām ar to pievērst iespējamo partneru uzmanību („parastais”). Un mēs diezgan labi parasti spējam atšķirt tos, kas vienkārši vēlas palīdzēt citiem, no tiem, kam ir savtīgi motīvi. Mēs bieži ar lielākām balvām apbalvojam tos, kas tās nemaz nemeklē. Bet kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mēs vēlamies iedrošināt ziedošanos citu labā, jo ir skaidrs, ka perspektīvi no tā būs lielāks ieguvums plašākai grupai mūsu sugas brāļu. Tātad arī „parastais altruisms” īstenībā ir visnotaļ „Darvinisks”.

Kļūdaini uzskatīt, ka evolūcijas teorija parāda, ka cilvēks nav motivēts nesavtīgi palīdzēt citiem. Ir, tikai nepieciešams tam nodrošināt atbilstošus apstākļus. Piemēram, asins donoru kustība pastāv tikai pateicoties cilvēka dabiskajai vēlmei palīdzēt. Svarīgi būtu izpētīt visus rīcības motīvus, lai sociālo procesu vadīšanai būtu stabilāks teorētiskais pamatojums. Te gan man rodas jautājums - vai Singera kungs ir pazīstams ar „Maslova vajadzību piramīdu”? Ja atceros pareizi - ceturtais pakāpiens pašcieņa, piektais pakāpiens - pašīstenošanās. Tagad sekos liela banalitāte, bet ar to es gribu teikt, ka varbūt, lai nodarbotos ar apliecināšanos citu un visbeidzot savās acīs, cilvēkam vispirms jābūt paēdušam un mīlētam (citiem vārdiem sakot- jābūt apmierinātiem pirmajiem trim piramīdas pakāpieniem, lai rastos vēlme piepildīt pēdējos divus). Taču, ja ar piramīdas pamatni viss ir kārtībā, tad gluži dabiski, ka seko arī virsotne (izņēmums šeit varētu būt tikai LNB jaunā ēka).

Grāmatas beigās pa punktiem ir dots īss kopsavilkums, kuru pārlasot secinu, ka laiks kopā ar „Darwinian left” ir pagājis ātri, ātri. Un pati nemaz neesmu pamanījusi, cik liels daudzums dažādas tēmas grāmatā apskatītas. Šajā pārspriedumā, protams, visas nevaru pieminēt - aiz borta diemžēl palika gan „cooperation versus competition”, gan „less anthropocentric view of our dominance over nature”, gan citas (pietiekami interesantas).

Kopumā grāmata man nedaudz asociējās ar tādiem pieaugušas sievietes sapņiem par savām kāzām - viss ir izdomāts līdz pēdējam sīkumam, niansei un, ja tas tā sanāktu, būtu tiešām brīnišķīgi, bet diemžēl visticamāk tā nekad nebūs, jo 1) tik labi parasti nemēdz būt, 2) pārāk daudz atkarīgs no apkārtējiem un veiksmes. Proti, kamēr par Singera idejām nejūsmos vairums pasaules vareno, nekas nemainīsiem – left paliks tikai totāla utopija (turklāt ar jau plaši zināmu izgāšanos pasaules vēsturē), bet ar evolution palīdzību tiks attaisnotas lietas, kurām patiesībā nemaz nav attaisnojuma.

P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas grib labāk saprast sevi, visiem kam pietrūkst argumentu, visiem Richard Dawkins cienītājiem, ak, jā, un visiem , kas vēlas pasauli darīt labāku.

comments: 5 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Februāris 5., 2010

Februāris 5., 2010