atmiņas par domām

09:18 am: Es paņemu rokās kaut ko starp zīli un pupiņu, kas izklāta žāvējas uz zaļā žiguļa kapota kopā ar citiem augiem un prasu "was ist das". Pajauns vācu vīrietis, kas neparasti labi bavārietim runā angliski, man atbild, ka tā ir viena no zīļu sugām, kas aug tieši šeit, un viņš tās ievāc, jo vēlas izveidot īpašu hologrammas filtru savu kaimiņu 3D vizualizācijām. es viņam jautāju "in a literal sensel?" cerībā, ka viņš sapratis joku, un viņš uzreiz saprot un saka - jā jā, tas nav tā ka psihedēliskā zīle vai kaut kas tāds.
mēs esam ielejā, vidēja izmēra vācijas pilsētas pievārtē, tikko nobraukuši lejā no kalna, kur viņi, mani kaimiņi, paņēma mani līdzi savā kemperī, lai es paspētu uz savu keramikas nodarbību ielejā, kas ir piecos, un pie reizes varētu no bāra savākt savu cepto ābolu desertu, ko es tur aizmirsu. atpakaļ kalnā kāpšu pati un es jau tagad mazliet priecājos, ka visi būs prom un es būšu viena ar kalnu.

tā ir tikai viena no epizodēm, un es viņas visas cenšos aizmirst, nezinu, kāpēc šo nolēmu pierakstīt. es to pupas/ zīles iekšējā kodola faktūru, kas bija mazliet līdzīga pistācijai, joprojām jūtu starp pirkstiem.