atmiņas par domām

12:58 pm: vēl viena piebilde par Ivandes Kaijas Iedzimto grēku (izdota 1913, kad Simona de Bovuāra bija 5 gadus veca). pēc tās izlasīšanas jūtos, it kā būtu aizceļojusi pagātnē un atguvusi pazaudēto dvēseles daļu. Man ir sajūta, ka līdz šim mana bilde par to, kādi ir bijuši latvieši un jaunlatvieši utt. nav bijusi pilna bilde, kaut kas ticis noklusēts, un lūk, noklusētais ir bijusi parastas sievietes dzīve un ģimenes/attiecību realitāte. turklāt, nevis to pretstatot tā laika ideāliem un tautas alkām, bet gan integrējot. un turklāt nevis woke stilā noliedzot vēlmi būt mātei/mīļākajai/mīlētai, bet meklējot veidus, kā būt pilnīgi sievietei un pilnīgi cilvēkam. un arī vīriešus aicina attīrīt un nest gaismā savu seksualitāti.
šī grāmata ir vizionāra, un šķiet tolaik to lamāja kā lubeni, bet tā ir patiešām abas - un tas tai piešķir augstu māksliniecisko kvalitāti, kaut kādā ziņā atbalso mūsdienu subjektīvo feminismu un "sievišķā es" vaibu: bezkompromisu integrāicija, kur erotiskais ir kosmiskais un privātais ir politiskais
Kalpa zēna vasara un Baltā grāmata protams ir cool n stuff bet tikai tagad saprotu, ka tās sarakstītas no vīriešu perspektīvas, un viss ir nice ciktāl ir bērnība un daba, bet tiklīdz sākas pubertāte, realitāti apmiglo vīrieša neintegrētā, netantriskā seksualitāte, kas jūtas komfortabli runāt tikai par iemīlēšanās pirmā posma ideālistisko jūsmu, bet pēc tam sāk pati sevi nesaprast un nolec no trases un pievēršas naudai, karjerai un vērtībām, un viss pārējais paliek "sētas pusē" un "tumšajos noslēpumos" - kas šajā grāmatā tiek izvilkti gaismā.
vārdusakot 5 zvaigznes no 5, es domāju, ka arī kompozicionāli tā ir ļoti laba, izlasiet.