Šovakar būs vētra, kas turpināsies pa nakti! Es jūs visus aicinu aizmirst par to, ka var noraut jumtu, ka var uzkrist koks, ka var nospert zibens. Vispirms pārliecināties, ka mašīna nav zem koka, ka bēniņu logi ir ciet un veikt citus pasākumus, un tad aizmirst. Iet ārā pērkonā un vējā un dejot, dziedāt, kliegt! Vētra, pērkons, virpuļviesulis - tie ir dabas attīrošie spēki. Tie izlīdzina nevajadzīgus spriegumus. Šo spēku var izmantot pats savām iekšējām pārmaiņām, bet vajag ļauties. Vētra pieprasa būt ar sevi kopā, citādāk tevi nolauzīs kā spītīgo pasaku ozolu. Ja baidīsies, ja pretosies un izaicināsi - tevi noslaucīs no zemes virsas, jo cilvēka spēks ir niecīgs pret dabu. Vētra ir zemes mātes varenība. Tas ir brutāls, savā iznīcībā līgsmojošs spēks. Vai mēs spējam sevī atrast spēku dejot kopā ar iznīcību, kas visu saliek pa vietām, harmonizē, bet arī iet uz šo mērķi pāri līķiem? Vai arī mēs esam gļēvi, mazi cilvēciņi, kuros vētra izsauc māņticīgas šausmas? Latvijā cilvēki ir bailīgi. Tā ir viena liela mūsu visu īpašība. Mēs neesam no tiem, kas dejos ar vilkiem, kas ar zibeni rokā trauksies pa debesīm uz melna zirga, kas cīnīsies, uzvarēs un tad piedalīsies dzīrēs paši sev par godu. Tomēr vētra mums to var iemācīt. Pacelt seju no sava ļoti tīrā un kārtīgā pagalma putekļiem un paskatīties debesīs, kas pilnas mežonīga spēka |