Skumjās Lieldienas
Pirmie Vikkas svētki četru gadu laikā, kurus pavadu pilnīgi viena, pie tam vieni no man ļoti svarīgajiem svētkiem. No vienas puses man ir interesanti. Es tiešām mīlu šos svētkus, man ir izdomātas jaukas nodarbes, un - nevajag pārprast!- man tās patīk arī vienai, bet no otras puses ir tāds skumjš smagums iekšā. Ja arī pēdējā laikā svētki bija stipri seklāki, tajos bija grūti atrast īstu garīgumu, tomēr mēs vismaz daļa bijām kopā. Tas jebkurā gadījumā bija jauki.
Šie ir pirmie svētki, ko pavadu pavisam viena, solitary veidā. Biju ielūgusi cilvēkus atbraukt, bet nevienam nebija intereses. Nākamie svētki ir Balteins, kas man visvairāk, kopā ar Jāņiem, prasās svinams kopīgi, bariņā. Lieldienas vēl jā, solitary nav nemaz tik slikti, bet ko es darīšu Jāņos..? Gan jau atrastu vietu, kur nosvinēt 23. dzērājbarā, lai gan arī nav teikts, bet īstos Saulgriežus?
Tā ir, ka no visiem maniem pēdējā pusotra gada zaudējumiem kopas zaudējums ir vissāpīgākais. Un patiesībā vienīgais, ko es tiešām nožēloju. Viss pārējais pat varbūt būtu nācis par labu, ja kopa būtu saglabājusies.
Tikko uzliku olas vārīties... jā, man patika tās taisīt, protams, bet...
Bet... :(
Šie ir pirmie svētki, ko pavadu pavisam viena, solitary veidā. Biju ielūgusi cilvēkus atbraukt, bet nevienam nebija intereses. Nākamie svētki ir Balteins, kas man visvairāk, kopā ar Jāņiem, prasās svinams kopīgi, bariņā. Lieldienas vēl jā, solitary nav nemaz tik slikti, bet ko es darīšu Jāņos..? Gan jau atrastu vietu, kur nosvinēt 23. dzērājbarā, lai gan arī nav teikts, bet īstos Saulgriežus?
Tā ir, ka no visiem maniem pēdējā pusotra gada zaudējumiem kopas zaudējums ir vissāpīgākais. Un patiesībā vienīgais, ko es tiešām nožēloju. Viss pārējais pat varbūt būtu nācis par labu, ja kopa būtu saglabājusies.
Tikko uzliku olas vārīties... jā, man patika tās taisīt, protams, bet...
Bet... :(