Kāpēc dažreiz nevar izglābt cilvēku un uzlabot viņa dzīvi?
Pēdējā laikā daudz man acīs krīt jautājumi par to, kā pateikt, vai kāds zīlnieks vai dzīves dziednieks ir šarlatāns, un ko es pati varu darīt, lai labam zīlniekam palīdzētu strādāt. Kādas ir kļūdas manis pašas rīcībā? Kā es varu panākt, ka viss notiek veiksmīgi?
Un galu galā - kāpēc tā ir, ka bieži vien nekas labs no konsultācijas neiznāk?
Šis nav aizstāvības raksts, pēdējais punkts to pierāda. Bet tas viss ir apsvēršanas vērts.
Tātad - iemesli, kāpēc nekas labs nesanāk?
1. Cilvēki grib par daudz.
Viņi grib atbildes, kas izmainīs viņu dzīvi, viņi grib panacejas, kas uzreiz visu sakārto. Tādu nav. Tā ir ļoti dziļa problēma. Tas ir līdzīgi kā tas, ka sievietes vēl arvien raksta forumos - Iesakiet patiešām labu līdzekli notievēšanai! Iesakiet, kas palīdz nedēļas laikā zaudēt 20kg bez vingrošanas un lai var ēst, ko grib. Visās malās ir šo tievēšanas produktu reklāmas, tātad uz viņām uzķeras, bet patiesība ir tāda, ka nav tāda līdzekļa, kas tev palīdzēs nomest daudz svara, ēdot, ko gribas, un nekustoties. Nu nav, bet cilvēki vienalga tādu meklē un uzķeras uz piedāvājumiem.
Nu nav citas izejas, kā samazināt uzņemto, bet palielināt iztērēto kaloriju skaitu, vai vismaz samazināt uzņemto. Ir papildus prieki, kas var palīdzēt, kā pietiekama ūdens dzeršana, dažādi psiholoģiski triki, kā izvairīties no pārēšanās, bet kopumā rūgtā patiesība ir kāda ir - nu NAV tāda līdzekļa, kas tev tajā, nesabojājot veselību, palīdzēs.
Un līdzīgi ir dzīvē - ja tu gribi, lai tev kaut kas uzlabojas, tev būs "jāstrādā ar sevi", tev būs sevi jāmīl, tev būs jāatbrīvojas no traucējošiem uzvedības modeļiem un klišejiskiem pieņēmumiem, tev būs jāmaina sava dzīve, tev būs kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu, un tas nebūs viegli. Tas nebūs viegli tāpat kā cilvēkam, kas pieradis apēst savas problēmas, kam garšo ēst, bet negaršo kustēties, zaudēt daudz liekā svara. Tas ir identiski. Un nebūs brīnumlīdzekļa, kas tur palīdzēs.
Tomēr cilvēki tādu brīnumlīdzekli grib. Viņi grib, un grib, un pie Velna ar to, ka visiem ir zināms, ka tāda nav, viņi to grib un pieprasa, un kaut kādā pusveidā tic, ka tāds tomēr pastāv, kādi maģiskie pilieni, brīnumnūjiņa, kas visu viegli un vienkārši sakārtos.
2. Cilvēki sev uzliek robežas un noteikumus, kas viņiem traucē vienkārši neizsakāmos apmēros, bet sargā tos kā savus bērnus.
Tas ir apmēram tā - kliente saka - man ir slikti dzīvē, es gribu justies labāk, gribu pieņemt pareizās izvēles, esmu gatava mainīties un mainīt savu dzīvi, palīdziet man! Un tad pēc tam izrādās - tikai, lai man nav jāmaina darbs, lai man paliek mans vīrs, lai es varu dzīvot tur, kur es dzīvoju, lai man paliek labas attiecības ar visiem, ko es pazīstu, lai man nav jāmaina mani ēšanas un vingrošanas paradumi, lai man nav jāmaina mana dienas kārtība, lai man nav jāiet pie ārstiem, lai man nemainās ienākumi un drošības līmenis, un jā, un tad es esmu gatava mainīt pilnīgi visu savā dzīvē, lai tikai man būtu labāk!
Pie Dieva... tā ir situācija 80% ja ne vairāk gadījumos. Un mēs atkal nonākam pie pirmā punkta - cilvēki gaida kaut kādu ieteikumu, kaut ko tādu, kas viņus izglābs, bet tikai lai pilnīgi viss paliek pa vecam. Jā, viņi var iedzert tabletīti, viņi var vienu minūti nedēļā veltīt meditācijai (bet tikai nedēļu, jo pa nedēļu tam jau vajag nostrādāt, ja nē, tad ir jāatmet).
Cilvēki ir šausmīgi pieķērušies visam, kas viņiem ir. Viņi grib, lai viņiem sakārto dzīvi, lai viņi ir laimīgi, bet iedzīvojas paradoksā.
Es gribu būt laimīga! Bet... lai man ir a un b, un c. Tos nedrīkst aiztikt.
Kur te ir paradokss? Tajā, ka tad, ja viņiem tiešām laimei vajadzētu a un b, un c, tad tie nekad nepazustu, ja tos palaistu vaļā. Patiesībā nekāda apdraudējuma nav! Taču ļaunā patiesība bieži ir tāda, ka a un b varbūt tiešām ir vajadzīgi laimei, bet c ir tikai traucēklis. Un varbūt gan a, gan b, gan c ir traucēkļi. Varbūt to visu vajag laist projām, lai iegūtu d un e, un f un vēl pusi alfabēta. Taču nē.
"Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez a!" Un nu un tad, ka nevari? Ja mēs liekam uzstādījumu - laime un prieks dzīvē, tad vajag palaist vaļā visu, arī to, bez kā it kā nevar iztikt, bez kā dzīvi nevar iedomāties, jo, ja tas tiešām ir laime un prieks, tas nepazudīs, bet cilvēki uz to nav gatavi. Viņi sev iestāsta, ka viņiem to visu vajag, pilnīgi nemainīgu.
Un tad viņi nāk ar jautājumu - sakiet, ko man darīt, lai man būtu labāk, bet patiesībā viņi ir iedzinuši sevi tādā šaurā krātiņā, ka tur sitiet nost, nav kur apgriezties. Tur vienkārši nav, ko ieteikt, jo nav nekādu variantu, kā vienkārši turpināt tā, kā ir. Un tur neviens bez tās slavenās brīnumnūjiņas nepalīdzēs. Neviens.
3. Nākamais punkts - dažreiz cilvēks ir tādā situācijā, ka tur ar visām ākašas hroniku zināšanām jau ir par vēlu kaut ko labot. Zīlnieks varētu redzēt visu kā uz paplātes, bet viss ir jau tā sakrājies, ka ir dzelzs lakta cilvēkam brīvā kritienā virs galvas centimetra attālumā. Un diemžēl nav nekā, kas to laktas kritienu vairs var apturēt, kur nu vēl, ja cilvēks atsakās kaut mēģināt galvu pagriezt, lai lakta trāpa pa plecu, nevis pauri, jo soli spert jau vairs nepaspēs. Dažreiz tiešām ir pilnīga bezizejas situācija, kā tikai saņemties un ciest. Dažreiz mainīt tos savus nosacījumus līdzētu, bet cilvēks nav gatavs, citreiz konkrētajā brīdī jau vairs nekas nelīdzētu. Noteikti bija brīdis, kad kaut ko varētu labot, bet tas ir pagājis un viss, un pat pats labākais zīlnieks pasaulē neko neizlabos, jo ir par vēlu.
4. Cilvēki nedomā. Viņiem atsūta kaut kādus padomus un skatījumu, bet cilvēki par to nepadomā. Viņiem ir jau savs redzējums, un patiesībā viņi nemaz negrib un nevar paskatīties citādāk. Klientam atsūta vai pastāsta kaut ko, bet viņš neiegulda ne vismazāko laiku, lai par to padomātu, jo tas nav viņa domās bijis iepriekš. Viņš to uzreiz noraida kā neiespējamu.
Ļoti bieži tas "vēlos skatījumu no malas" ir pilnīgi meli. Cilvēks nevēlas skatījumu no malas. Viņš vēlas skatījumu, kurš viņam vai nu dod brīnumnūjiņu, vai arī pasaka, ka viņam jādara tā, kā viņš pats jau ir izlēmis darīt. Viss cits vienkārši nepastāv un ir muļķības, un slikts zīlnieks. Domāt par to, kas ir pateikts, ir lieks darbs. Tas vai nu uzreiz ir taisnība vai nav.
5. Cilvēkam kļūst labāk, bet viņš no tā pārbīstas, un ielec atpakaļ tur, kur bija. Biežāk nekā varētu domāt. Nonākam pie kaut kā īpatnēja - dažreiz cilvēki no visas sirds nevēlas, lai viņiem ir labāk. Viņi tikai sev to ir iestāstījuši. Patiesībā viņi grib, lai ir tā, kā ir. Smieklīgi, bet fakts. Patiesībā liela daļa cilvēku nevis tikai nespēj atkāpties no saviem noteikumiem, bet pat nemaz negrib, lai ir citādāk. It kā mēģinājumi kaut ko mainīt ir tikai daļa no spēles. Šādiem cilvēkiem arī bieži patīk daudz nākt pie zīlniekiem, jo viņiem ir vajadzīga tā sajūta, ka viņi kaut ko uzlabo, lai gan patiesībā tikai atnāk parunāties. Tādi cilvēki bieži slavē savu zīlnieku, lai gan viņš patiesībā neko nepalīdz. Vienkārši - tā ir daļa no viņu dzīves - iet pie zīlnieka, un viņi nevēlas, lai tas mainās. Viņi fanātiski mīl savu dzīvi, kurā ietilpst arī sūdzēties par to.
6. Klients uzvedas kā slimnieks pie ārsta - dakter man sāp! Kur? A kas jūs par ārstu, kas nevarat pateikt, kur man sāp? Vai tad jums nav diagnostikas aparātu, vai tad jūs neredzat simptomus? Un ārstam vajag tērēt pusi dienas, lai vispār no slimnieka izspiestu, kur viņam sāp. Beigās viņš atmet ar roku, bet slimais iet un visiem stāsta pie kāda tizla daktera viņš ir bijis.
Nestāstīt, melot, maldināt, pārbaudīt trīs simts reizes - tā ir necieņa. Jo vairāk pastāstīs visu godīgi, jo labāk zīlnieks palīdzēs. Vēl var būt, ka klients nemāk noformulēt jautājumus un patiesībā pats neviļus maldina zīlnieku, liekot, piemēram, domāt, ka ir ar kādu cilvēku kopā, lai gan tikai gribētu būt kopā, un līdzīgi. Pašam arī jāpiedomā pie savas komunikācijas un skaidras izteikšanās.
7. Cilvēks ir uz robežas, lai kaut kas mainītos un notiktu. Patiesībā tieši tagad ir brīdis, kad visam ir jāmainās un jāuzlabojas. Jebkāda iejaukšanās drīzāk traucēs. Vajag darīt tieši to, ko jau dara. Rets gadījums, bet pastāv.
8. Zīlniekam un klientam tik ļoti nesakrīt viedoklis par to, kas ir laime un uzlabojums, ka viss aiziet pilnīgā dirsā. Šitas ir drausmīgs gadījums. Zīlnieks ir labs zīlnieks, viņš tiešām redz labi, klients būtu gatavs kaut ko darīt, bet, kad klients saka - gribu būt laimīgs ar sievu, viņš to domā tā - laimīgs ar līdztiesīgu cilvēku, kas man blakus ir brīvi un no savas gribas. Bet zīlnieks nodomā - aha, viņš grib pakļāvīgu, padevīgu radījumu, kas pilda visas viņa iegribas. Viņš pasaka - tev jādara tā un tā, un beigās klients dabū to, kā zīlnieks ir izpratis šo laimi un veiksmi, bet galīgi ne tā, kā to domā klients pats. Ļoti neveiksmīgi. Dažreiz cilvēku ētiskā, morālā nostāja dažādos jautājumos ir tik ļoti atšķirīga, ka tur sanāk drausmīgas problēmas, tikai tāpēc, ka viņi pilnīgi dažādi izprot lietas. Un te pat neviens īstenībā nav vainīgs.
Šeit palīdz izvēlēties kādas konkrētas prakses pārzinātāju, filosofijas atbalstītāju. Piemēram - vēdiskais astrologs nederēs "liberastam" un vikāņu zīlniece nederēs konservatīvam koka klucim Konstantīnam. Un ne tāpēc, ka viņi būtu slikti speciālisti, vienkārši ļoti atšķirīgs pasaules redzējums.
Kas vienam labi, tas otram slikti.
9. Nesaderība speciālista un klienta starpā. Šeit piederas gan iepriekšējais punkts, gan arī pilnīgi enerģētiska nesaderība. Tā vienkārši gadās. Speciālists ir labs ar vienu klientu, bet slikts ar citu. Es pat līdz galam nezinu, kāpēc tā ir, bet tā ir. Man, piemēram, ir nesaderība kā klientei ar 95% jebkādu speciālistu. Viņi vienkārši nespēj man pateikt neko pareizi, nekas neliekas atbilstīgi, it kā runātu par citu cilvēku. Taču ir bijuši divi gadījumi, kad pēkšņi viss nostājas savās vietās. Šie divi cilvēki man ir teikuši lietas pilnīgi no otra gala, kaut ko pilnīgi citu, un tas pēkšņi ir kā ar āmuru pa naglu, tā, ka var ilgi iedziļināties atbildē, un atkal un atkal redzēt, ka, lai no kuras puses skatās, taisnība vien ir, pie tam pārsteidzoša, man iepriekš nezināma taisnība.
Kāpēc tā ir, nezinu, bet arī man kā speciālistei gadās tādi gadījumi. Dažreiz es jau jūtu, ka tā ir, citreiz nē - tad ir slikti. Būtu ideāli iemācīties noķert šo brīdi, bet tas laikam nav tik viegli.
10. Speciālists ir šarlatāns, melis, psihiski slims cilvēks vai pielieto metodi, kas nestrādā uz konkrēto cilvēku vai vispār ir nederīga.
Šāds secinājums ir jāizdara uzmanīgi, vispirms paskatoties pašam uz sevi - vai man neatbilst kāds no punktiem? Varbūt es negribu dzirdēt, ko viņš vai viņa man saka? Varbūt es esmu pārāk ciešā būrītī un tur patiesībā nav iespējams neko izdarīt? Varbūt mums vienkārši nesakrīt redzējums?
Taču, ja nekas no tā neatbilst, tad var droši speciālistu saukt par šarlatānu. No tā nav jābaidās. To nevajag secināt pārsteidzīgi, bet nav arī jābaidās kaut ko tādu atzīt - mani piečakarēja - un to stāstīt arī citiem.
Un galu galā - kāpēc tā ir, ka bieži vien nekas labs no konsultācijas neiznāk?
Šis nav aizstāvības raksts, pēdējais punkts to pierāda. Bet tas viss ir apsvēršanas vērts.
Tātad - iemesli, kāpēc nekas labs nesanāk?
1. Cilvēki grib par daudz.
Viņi grib atbildes, kas izmainīs viņu dzīvi, viņi grib panacejas, kas uzreiz visu sakārto. Tādu nav. Tā ir ļoti dziļa problēma. Tas ir līdzīgi kā tas, ka sievietes vēl arvien raksta forumos - Iesakiet patiešām labu līdzekli notievēšanai! Iesakiet, kas palīdz nedēļas laikā zaudēt 20kg bez vingrošanas un lai var ēst, ko grib. Visās malās ir šo tievēšanas produktu reklāmas, tātad uz viņām uzķeras, bet patiesība ir tāda, ka nav tāda līdzekļa, kas tev palīdzēs nomest daudz svara, ēdot, ko gribas, un nekustoties. Nu nav, bet cilvēki vienalga tādu meklē un uzķeras uz piedāvājumiem.
Nu nav citas izejas, kā samazināt uzņemto, bet palielināt iztērēto kaloriju skaitu, vai vismaz samazināt uzņemto. Ir papildus prieki, kas var palīdzēt, kā pietiekama ūdens dzeršana, dažādi psiholoģiski triki, kā izvairīties no pārēšanās, bet kopumā rūgtā patiesība ir kāda ir - nu NAV tāda līdzekļa, kas tev tajā, nesabojājot veselību, palīdzēs.
Un līdzīgi ir dzīvē - ja tu gribi, lai tev kaut kas uzlabojas, tev būs "jāstrādā ar sevi", tev būs sevi jāmīl, tev būs jāatbrīvojas no traucējošiem uzvedības modeļiem un klišejiskiem pieņēmumiem, tev būs jāmaina sava dzīve, tev būs kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu, un tas nebūs viegli. Tas nebūs viegli tāpat kā cilvēkam, kas pieradis apēst savas problēmas, kam garšo ēst, bet negaršo kustēties, zaudēt daudz liekā svara. Tas ir identiski. Un nebūs brīnumlīdzekļa, kas tur palīdzēs.
Tomēr cilvēki tādu brīnumlīdzekli grib. Viņi grib, un grib, un pie Velna ar to, ka visiem ir zināms, ka tāda nav, viņi to grib un pieprasa, un kaut kādā pusveidā tic, ka tāds tomēr pastāv, kādi maģiskie pilieni, brīnumnūjiņa, kas visu viegli un vienkārši sakārtos.
2. Cilvēki sev uzliek robežas un noteikumus, kas viņiem traucē vienkārši neizsakāmos apmēros, bet sargā tos kā savus bērnus.
Tas ir apmēram tā - kliente saka - man ir slikti dzīvē, es gribu justies labāk, gribu pieņemt pareizās izvēles, esmu gatava mainīties un mainīt savu dzīvi, palīdziet man! Un tad pēc tam izrādās - tikai, lai man nav jāmaina darbs, lai man paliek mans vīrs, lai es varu dzīvot tur, kur es dzīvoju, lai man paliek labas attiecības ar visiem, ko es pazīstu, lai man nav jāmaina mani ēšanas un vingrošanas paradumi, lai man nav jāmaina mana dienas kārtība, lai man nav jāiet pie ārstiem, lai man nemainās ienākumi un drošības līmenis, un jā, un tad es esmu gatava mainīt pilnīgi visu savā dzīvē, lai tikai man būtu labāk!
Pie Dieva... tā ir situācija 80% ja ne vairāk gadījumos. Un mēs atkal nonākam pie pirmā punkta - cilvēki gaida kaut kādu ieteikumu, kaut ko tādu, kas viņus izglābs, bet tikai lai pilnīgi viss paliek pa vecam. Jā, viņi var iedzert tabletīti, viņi var vienu minūti nedēļā veltīt meditācijai (bet tikai nedēļu, jo pa nedēļu tam jau vajag nostrādāt, ja nē, tad ir jāatmet).
Cilvēki ir šausmīgi pieķērušies visam, kas viņiem ir. Viņi grib, lai viņiem sakārto dzīvi, lai viņi ir laimīgi, bet iedzīvojas paradoksā.
Es gribu būt laimīga! Bet... lai man ir a un b, un c. Tos nedrīkst aiztikt.
Kur te ir paradokss? Tajā, ka tad, ja viņiem tiešām laimei vajadzētu a un b, un c, tad tie nekad nepazustu, ja tos palaistu vaļā. Patiesībā nekāda apdraudējuma nav! Taču ļaunā patiesība bieži ir tāda, ka a un b varbūt tiešām ir vajadzīgi laimei, bet c ir tikai traucēklis. Un varbūt gan a, gan b, gan c ir traucēkļi. Varbūt to visu vajag laist projām, lai iegūtu d un e, un f un vēl pusi alfabēta. Taču nē.
"Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez a!" Un nu un tad, ka nevari? Ja mēs liekam uzstādījumu - laime un prieks dzīvē, tad vajag palaist vaļā visu, arī to, bez kā it kā nevar iztikt, bez kā dzīvi nevar iedomāties, jo, ja tas tiešām ir laime un prieks, tas nepazudīs, bet cilvēki uz to nav gatavi. Viņi sev iestāsta, ka viņiem to visu vajag, pilnīgi nemainīgu.
Un tad viņi nāk ar jautājumu - sakiet, ko man darīt, lai man būtu labāk, bet patiesībā viņi ir iedzinuši sevi tādā šaurā krātiņā, ka tur sitiet nost, nav kur apgriezties. Tur vienkārši nav, ko ieteikt, jo nav nekādu variantu, kā vienkārši turpināt tā, kā ir. Un tur neviens bez tās slavenās brīnumnūjiņas nepalīdzēs. Neviens.
3. Nākamais punkts - dažreiz cilvēks ir tādā situācijā, ka tur ar visām ākašas hroniku zināšanām jau ir par vēlu kaut ko labot. Zīlnieks varētu redzēt visu kā uz paplātes, bet viss ir jau tā sakrājies, ka ir dzelzs lakta cilvēkam brīvā kritienā virs galvas centimetra attālumā. Un diemžēl nav nekā, kas to laktas kritienu vairs var apturēt, kur nu vēl, ja cilvēks atsakās kaut mēģināt galvu pagriezt, lai lakta trāpa pa plecu, nevis pauri, jo soli spert jau vairs nepaspēs. Dažreiz tiešām ir pilnīga bezizejas situācija, kā tikai saņemties un ciest. Dažreiz mainīt tos savus nosacījumus līdzētu, bet cilvēks nav gatavs, citreiz konkrētajā brīdī jau vairs nekas nelīdzētu. Noteikti bija brīdis, kad kaut ko varētu labot, bet tas ir pagājis un viss, un pat pats labākais zīlnieks pasaulē neko neizlabos, jo ir par vēlu.
4. Cilvēki nedomā. Viņiem atsūta kaut kādus padomus un skatījumu, bet cilvēki par to nepadomā. Viņiem ir jau savs redzējums, un patiesībā viņi nemaz negrib un nevar paskatīties citādāk. Klientam atsūta vai pastāsta kaut ko, bet viņš neiegulda ne vismazāko laiku, lai par to padomātu, jo tas nav viņa domās bijis iepriekš. Viņš to uzreiz noraida kā neiespējamu.
Ļoti bieži tas "vēlos skatījumu no malas" ir pilnīgi meli. Cilvēks nevēlas skatījumu no malas. Viņš vēlas skatījumu, kurš viņam vai nu dod brīnumnūjiņu, vai arī pasaka, ka viņam jādara tā, kā viņš pats jau ir izlēmis darīt. Viss cits vienkārši nepastāv un ir muļķības, un slikts zīlnieks. Domāt par to, kas ir pateikts, ir lieks darbs. Tas vai nu uzreiz ir taisnība vai nav.
5. Cilvēkam kļūst labāk, bet viņš no tā pārbīstas, un ielec atpakaļ tur, kur bija. Biežāk nekā varētu domāt. Nonākam pie kaut kā īpatnēja - dažreiz cilvēki no visas sirds nevēlas, lai viņiem ir labāk. Viņi tikai sev to ir iestāstījuši. Patiesībā viņi grib, lai ir tā, kā ir. Smieklīgi, bet fakts. Patiesībā liela daļa cilvēku nevis tikai nespēj atkāpties no saviem noteikumiem, bet pat nemaz negrib, lai ir citādāk. It kā mēģinājumi kaut ko mainīt ir tikai daļa no spēles. Šādiem cilvēkiem arī bieži patīk daudz nākt pie zīlniekiem, jo viņiem ir vajadzīga tā sajūta, ka viņi kaut ko uzlabo, lai gan patiesībā tikai atnāk parunāties. Tādi cilvēki bieži slavē savu zīlnieku, lai gan viņš patiesībā neko nepalīdz. Vienkārši - tā ir daļa no viņu dzīves - iet pie zīlnieka, un viņi nevēlas, lai tas mainās. Viņi fanātiski mīl savu dzīvi, kurā ietilpst arī sūdzēties par to.
6. Klients uzvedas kā slimnieks pie ārsta - dakter man sāp! Kur? A kas jūs par ārstu, kas nevarat pateikt, kur man sāp? Vai tad jums nav diagnostikas aparātu, vai tad jūs neredzat simptomus? Un ārstam vajag tērēt pusi dienas, lai vispār no slimnieka izspiestu, kur viņam sāp. Beigās viņš atmet ar roku, bet slimais iet un visiem stāsta pie kāda tizla daktera viņš ir bijis.
Nestāstīt, melot, maldināt, pārbaudīt trīs simts reizes - tā ir necieņa. Jo vairāk pastāstīs visu godīgi, jo labāk zīlnieks palīdzēs. Vēl var būt, ka klients nemāk noformulēt jautājumus un patiesībā pats neviļus maldina zīlnieku, liekot, piemēram, domāt, ka ir ar kādu cilvēku kopā, lai gan tikai gribētu būt kopā, un līdzīgi. Pašam arī jāpiedomā pie savas komunikācijas un skaidras izteikšanās.
7. Cilvēks ir uz robežas, lai kaut kas mainītos un notiktu. Patiesībā tieši tagad ir brīdis, kad visam ir jāmainās un jāuzlabojas. Jebkāda iejaukšanās drīzāk traucēs. Vajag darīt tieši to, ko jau dara. Rets gadījums, bet pastāv.
8. Zīlniekam un klientam tik ļoti nesakrīt viedoklis par to, kas ir laime un uzlabojums, ka viss aiziet pilnīgā dirsā. Šitas ir drausmīgs gadījums. Zīlnieks ir labs zīlnieks, viņš tiešām redz labi, klients būtu gatavs kaut ko darīt, bet, kad klients saka - gribu būt laimīgs ar sievu, viņš to domā tā - laimīgs ar līdztiesīgu cilvēku, kas man blakus ir brīvi un no savas gribas. Bet zīlnieks nodomā - aha, viņš grib pakļāvīgu, padevīgu radījumu, kas pilda visas viņa iegribas. Viņš pasaka - tev jādara tā un tā, un beigās klients dabū to, kā zīlnieks ir izpratis šo laimi un veiksmi, bet galīgi ne tā, kā to domā klients pats. Ļoti neveiksmīgi. Dažreiz cilvēku ētiskā, morālā nostāja dažādos jautājumos ir tik ļoti atšķirīga, ka tur sanāk drausmīgas problēmas, tikai tāpēc, ka viņi pilnīgi dažādi izprot lietas. Un te pat neviens īstenībā nav vainīgs.
Šeit palīdz izvēlēties kādas konkrētas prakses pārzinātāju, filosofijas atbalstītāju. Piemēram - vēdiskais astrologs nederēs "liberastam" un vikāņu zīlniece nederēs konservatīvam koka klucim Konstantīnam. Un ne tāpēc, ka viņi būtu slikti speciālisti, vienkārši ļoti atšķirīgs pasaules redzējums.
Kas vienam labi, tas otram slikti.
9. Nesaderība speciālista un klienta starpā. Šeit piederas gan iepriekšējais punkts, gan arī pilnīgi enerģētiska nesaderība. Tā vienkārši gadās. Speciālists ir labs ar vienu klientu, bet slikts ar citu. Es pat līdz galam nezinu, kāpēc tā ir, bet tā ir. Man, piemēram, ir nesaderība kā klientei ar 95% jebkādu speciālistu. Viņi vienkārši nespēj man pateikt neko pareizi, nekas neliekas atbilstīgi, it kā runātu par citu cilvēku. Taču ir bijuši divi gadījumi, kad pēkšņi viss nostājas savās vietās. Šie divi cilvēki man ir teikuši lietas pilnīgi no otra gala, kaut ko pilnīgi citu, un tas pēkšņi ir kā ar āmuru pa naglu, tā, ka var ilgi iedziļināties atbildē, un atkal un atkal redzēt, ka, lai no kuras puses skatās, taisnība vien ir, pie tam pārsteidzoša, man iepriekš nezināma taisnība.
Kāpēc tā ir, nezinu, bet arī man kā speciālistei gadās tādi gadījumi. Dažreiz es jau jūtu, ka tā ir, citreiz nē - tad ir slikti. Būtu ideāli iemācīties noķert šo brīdi, bet tas laikam nav tik viegli.
10. Speciālists ir šarlatāns, melis, psihiski slims cilvēks vai pielieto metodi, kas nestrādā uz konkrēto cilvēku vai vispār ir nederīga.
Šāds secinājums ir jāizdara uzmanīgi, vispirms paskatoties pašam uz sevi - vai man neatbilst kāds no punktiem? Varbūt es negribu dzirdēt, ko viņš vai viņa man saka? Varbūt es esmu pārāk ciešā būrītī un tur patiesībā nav iespējams neko izdarīt? Varbūt mums vienkārši nesakrīt redzējums?
Taču, ja nekas no tā neatbilst, tad var droši speciālistu saukt par šarlatānu. No tā nav jābaidās. To nevajag secināt pārsteidzīgi, bet nav arī jābaidās kaut ko tādu atzīt - mani piečakarēja - un to stāstīt arī citiem.