Pēdējā laika burvības
Sanāca ļoti zīmīga maģija. Augstākie spēki man uz lūgumu deva pašai visu izdarīt. Instrukcija bija - sadalīt lūgumu trīs daļās. Pirmā daļa realizējās ļoti ātri, akmentiņš, kur tā mājoja, aizgāja kā smērēts tur, kur vajag viss arī notika. Otrā daļa, tas ko es lūdzu citā izpausmē, atkrita atpakaļ. Burtiski. Metu pa logu, bet tizli trāpīju tā, ka atsitās un atleca atpakaļ. Tur arī uz palodzes atstāju. Nav īstais laiks. Lai tur stāv līdz jutīšu, ka var mēģināt vēlreiz. Trešais akmentiņš tepat stāv uz altāra, ziedots netika. Strādā lēnām, pamazām... bet strādā.
Šitik detalizēta burvestība sen nebija bijusi. Bet saprotu, ka prasība bija pārāk plaša, tiešām bija jāsadala trīs aspektos. Viss arī notika tā, kā maģija rādīja - pirmajā izpausmē prasītais tika iegūts viegli un simtprocentīgi, otrajā - kaut kas bik, bik, bet kopumā nē, taču ir iespēja, ka var vēl viss notikt, un trešajā izpausmē tas vienkārši ir par daudz prasīts, jāatzīst, lai tā viegli un vienkārši notiktu. Notiek lēnām, uzlādējas uz altāra, pamazām arī realizējas, bet prasīt, lai pavisam notiek, varēs vēlāk, kad uzlādēsies ļoti stipri.
Tad vēl piedzīvoju ļoti smagu zaudējumu. Ar pirmo lūgumu saistīta maģija pieprasīja ziedojumu, kaut ko ļoti svarīgu no pašas sirds. Pagaidām ziedojums stāv ārā, altārcelma caurumā. Es pat varu to ar pirkstu paglaudīt, bet ārā ņemt nevar un būs jāatstāj tur uz mūžīgiem laikiem, citādi prasība nenotiks. Visai neiespējami, ka es te dzīvošu līdz mūža galam, ja mans mūžs kaut cik dzīvosies. It kā tak tikai 30 man...
Briesmīgi žēli, gribas ņemt atpakaļ, bet nē, negribu riskēt ar to, ka viss, kas jauki iesācies, bruks nost. Pie tam es tomēr apsolīju savu mīļmantiņu prom vairs nekad nenest. Bet serde sāp un kņudina. Gribas rokās paburzīt. Nedrīkst. Grrr.
Kāds nepateicīgs cilvēks es esmu. Tā taču ir tikai mantiņa no bērnības, bet ieguvums ir liels.
Ai, kā man pietrūkst īstas kopas, tādas ļoti aktīvas, kā ārzemēs. Kur cilvēki sanāk kopā un reāli kopā praktizē, palīdz cits citam, dara kopējas lietas. Vienai man kaut kā līdz galam neiet.
Šitik detalizēta burvestība sen nebija bijusi. Bet saprotu, ka prasība bija pārāk plaša, tiešām bija jāsadala trīs aspektos. Viss arī notika tā, kā maģija rādīja - pirmajā izpausmē prasītais tika iegūts viegli un simtprocentīgi, otrajā - kaut kas bik, bik, bet kopumā nē, taču ir iespēja, ka var vēl viss notikt, un trešajā izpausmē tas vienkārši ir par daudz prasīts, jāatzīst, lai tā viegli un vienkārši notiktu. Notiek lēnām, uzlādējas uz altāra, pamazām arī realizējas, bet prasīt, lai pavisam notiek, varēs vēlāk, kad uzlādēsies ļoti stipri.
Tad vēl piedzīvoju ļoti smagu zaudējumu. Ar pirmo lūgumu saistīta maģija pieprasīja ziedojumu, kaut ko ļoti svarīgu no pašas sirds. Pagaidām ziedojums stāv ārā, altārcelma caurumā. Es pat varu to ar pirkstu paglaudīt, bet ārā ņemt nevar un būs jāatstāj tur uz mūžīgiem laikiem, citādi prasība nenotiks. Visai neiespējami, ka es te dzīvošu līdz mūža galam, ja mans mūžs kaut cik dzīvosies. It kā tak tikai 30 man...
Briesmīgi žēli, gribas ņemt atpakaļ, bet nē, negribu riskēt ar to, ka viss, kas jauki iesācies, bruks nost. Pie tam es tomēr apsolīju savu mīļmantiņu prom vairs nekad nenest. Bet serde sāp un kņudina. Gribas rokās paburzīt. Nedrīkst. Grrr.
Kāds nepateicīgs cilvēks es esmu. Tā taču ir tikai mantiņa no bērnības, bet ieguvums ir liels.
Ai, kā man pietrūkst īstas kopas, tādas ļoti aktīvas, kā ārzemēs. Kur cilvēki sanāk kopā un reāli kopā praktizē, palīdz cits citam, dara kopējas lietas. Vienai man kaut kā līdz galam neiet.