Kartes pārdomas, arī citas
Pieliku pie sienas Latvijas karti. Izskatās labi, lai gan mazdruscītiņ tomēr šķībi sanāca. Vienmēr patīk to laiku pa laikam papētīt, pasmieties par pērlēm kā "Struņķu dīķi" un ar patiku paskatīties uz vietām, kur būts un kas tuvas.
Šo karti es noņēmu no sienas un sarullēju, kad izvācos no Grīziņkalna dzīvokļa. Juglas dzīvoklītī nebija, kur to pielikt, jo bija aizliegums jebkā bojāt tapetes. Tapetes porainas, mīkstas, nevarēja arī ar lipekļiem, jo ilgtermiņā piesūktos. Tagad karte atkal ir savā vietā.
Toreiz, kad to pirku, tajā pašā Grīziņa dzīvoklī mājojot, es atzīmēju ar gaišu flomasteru visas vietas, kas man ir tuvas un mīļas vai vienkārši interesē. Tagad interesanti domāt, ka JP ne tuvu nebija vieta, par ko es domāju. Patiesībā man vienmēr bija kaut kāds priekšstats par visām deviņām lielajām pilsētām, kas skaitās republikas nozīmes, izņemot Jēkabpili.
Rīga - dzimtā pilsēta, ko tur lai saka, gandrīz, gandrīz 30 gadi tur pavadīti.
Daugavpils - daudz krievu, huļigānisms, pagrimums.
Jelgava - būts daudzas reizes, garlaicīga, neglīta pilsēta, kas tomēr saistās ar dažādām atmiņām jau kopš bērnības.
Jūrmala - būts vairākas reizes, jūra, Jomas iela, trokšņi.
Liepāja - vēji, mūzika, būts vienu reizi pavisam nesen.
Rēzekne - latgaliešu kultūra kaut cik, zinu dažus cilvēkus no turienes.
Valmiera - būts dažas reizes, diez ko nepatika, dzirdēts, ka teātris un kultūras dzīve laba.
Ventspils - govis, Lembergs, visi saka, ka skaista.
Jēkabpils - nulle...
Pat tad, ja mēs skatāmies tik ļoti vienkāršoti par asociācijām pāris vārdos, pat JP man nebija nevienas pašas asociācijas. Ok, es zināju divus cilvēkus, kas no šejienes cēlušies, bet tam nebija nekādas nozīmes. Pārskatīju vispār pilsētu sarakstu - nu takš ar lielāko daļu kaut kas saistās, kaut vai tik primitīvi kā Skrunda - lokators.
Esmu iebraukusi vietā, kas man ir pilnīgi balta lapa. Te viss ir pilnīgi no sākuma. Es nekad mūžā nebūtu domājusi, ka man varētu būt kāds sakars ar šo pilsētu, tās pat nebija manā pasaulē, lai gan kartē es aptuveni zināju, kur ir.
Cik pasaule ir dīvaina... ļoti, ļoti dīvaina.
Šo karti es noņēmu no sienas un sarullēju, kad izvācos no Grīziņkalna dzīvokļa. Juglas dzīvoklītī nebija, kur to pielikt, jo bija aizliegums jebkā bojāt tapetes. Tapetes porainas, mīkstas, nevarēja arī ar lipekļiem, jo ilgtermiņā piesūktos. Tagad karte atkal ir savā vietā.
Toreiz, kad to pirku, tajā pašā Grīziņa dzīvoklī mājojot, es atzīmēju ar gaišu flomasteru visas vietas, kas man ir tuvas un mīļas vai vienkārši interesē. Tagad interesanti domāt, ka JP ne tuvu nebija vieta, par ko es domāju. Patiesībā man vienmēr bija kaut kāds priekšstats par visām deviņām lielajām pilsētām, kas skaitās republikas nozīmes, izņemot Jēkabpili.
Rīga - dzimtā pilsēta, ko tur lai saka, gandrīz, gandrīz 30 gadi tur pavadīti.
Daugavpils - daudz krievu, huļigānisms, pagrimums.
Jelgava - būts daudzas reizes, garlaicīga, neglīta pilsēta, kas tomēr saistās ar dažādām atmiņām jau kopš bērnības.
Jūrmala - būts vairākas reizes, jūra, Jomas iela, trokšņi.
Liepāja - vēji, mūzika, būts vienu reizi pavisam nesen.
Rēzekne - latgaliešu kultūra kaut cik, zinu dažus cilvēkus no turienes.
Valmiera - būts dažas reizes, diez ko nepatika, dzirdēts, ka teātris un kultūras dzīve laba.
Ventspils - govis, Lembergs, visi saka, ka skaista.
Jēkabpils - nulle...
Pat tad, ja mēs skatāmies tik ļoti vienkāršoti par asociācijām pāris vārdos, pat JP man nebija nevienas pašas asociācijas. Ok, es zināju divus cilvēkus, kas no šejienes cēlušies, bet tam nebija nekādas nozīmes. Pārskatīju vispār pilsētu sarakstu - nu takš ar lielāko daļu kaut kas saistās, kaut vai tik primitīvi kā Skrunda - lokators.
Esmu iebraukusi vietā, kas man ir pilnīgi balta lapa. Te viss ir pilnīgi no sākuma. Es nekad mūžā nebūtu domājusi, ka man varētu būt kāds sakars ar šo pilsētu, tās pat nebija manā pasaulē, lai gan kartē es aptuveni zināju, kur ir.
Cik pasaule ir dīvaina... ļoti, ļoti dīvaina.