JP rīts
Bet šis rīts bija ļoti dīvains. Vispirms es nevarēju atvērt slēģus, man bija jādauza viņi ar āmuru. Tad es sēdos uz bluķīša, bet gandrīz nolidoju zemē, jo bluķīti bija uz pusēm pārplēsusi gigantiska sēne, kas tur ieperinājusies pa vidu. Pēc tam manā kafijā noslīka sudrabaina mušiņa, kādu es nekad nebiju redzējusi. Tad es uz ķērcošu vārnu pateicu: Ko tu bļauj? Viņa pielaidās tuvāk, pētīja mani no vienas, tad no otras un no trešās puses, tad sāka skaļi ķērkt un aizlidoja. Pēc tam mani pārbaidīja kaut kāds cilvēks, kas pret manu sētu sasita pudeli, un es nolēmu, ka rīts beidzies, jāiet iekšā.