Piena ceļš
Pilsēta, jā, bet cik tomēr viss ir citādi. Varu iziet ārā tepat uz kāpnēm, un redzēt piena ceļu, ne tikai tās dažas spožākās zvaigznes, ko var redzēt Rīgā. Var redzēt kā migla kāpj virs lielās pļavas. Var apskaut liepu un ozolu tepat pie mājas. Var iziet ārā uz ielas laternu gaismā, un just mieru un klusumu.
Cik gan patiesībā vienkārši ir mani vismaz uz pāris dienām izraut no depresijas valgiem :D Tikai to lietu ne vienmēr var dabūt, tur tā bēda.
Šodien daudz izdarīju.
Mazgādama kaķa apvemtus svārkus ar rokām no akas atnestā un uz malkas plīts sildītā ūdenī, jutos tik jēgpilna. Kaut kā šīs mazās lietas mani iepriecina. No rīta piecelties, iziet ārā atvērt slēģus, iekurināt krāsni, varbūt atnest ūdeni vai malku, ja nav, iziet dārzā pēc garšīga, sārta ābola un smaržīga koriandra zariņa. Es nebrīnos, ka depresija ir mūsdienās izplatītāka slimība. Ja vien izdodas pacelties virs kaut kāda ļoti vajadzīgā līmeņa, šīs vienkāršās lietas iedveš tik izteiktu jēgas sajūtu kā reti kas.
Vērot, kā izaug pašas sēts gurķis. Tie ir padevušies, lai gan lielāka daļa tā visa, ko es kašāju zemē, draņķīgās vasaras dēļ ir kaķim zem astes.
Nē, es nevēlos mazgāties bļodā ar švammīti visu atlikušo mūžu. Nē, es nevēlos mazgāt drēbes ar rokām kaut vai atlikušo mēnesi. Taču tas, ka tas tagad ir jādara, ka tās lietas, kas citreiz ir bijušas tik ātras un vienkāršas, tagad aizņem daudz vairāk laika un darba, liek visu pārvērtēt citādāk. Protams, ka man tagad ir vēl draņķīgāki apstākļi kā to 21 gadu, ko es dzīvoju mammas mājās. Tur vismaz nebija ūdens jāvelk no akas, bet tas bija kāpņu telpā, un tas bija labs un normāls ūdens. Tiesa, bija laiks, kad ūdeni nesām no kaimiņu mājas, bet tas vienalga bija labs ūdens, kas nenoēda man ādu no sejas. Taču tas vienalga. Man ir prakse, kā tā var dzīvot, un dzīvot var tīri labi, it sevišķi pēc tam, kad ir padzīvots tā, kā dzīvo "normāli" cilvēki mūsdienās un saprasti viņu standarti, kas dod iespēju nepalikt par muļķi un izstumto (un smirdīgo).
Krāsnis kuras labi, māja siltumu tur labāk kā es gaidīju, malka pagaidām iziet ļoti maz. Kamēr nav sākusies apkures sezona, gan jau man ir vēl siltāks kā lielai daļai dzīvokļos dzīvojošo, un tas neko daudz nemaksā. Kaķīšiem šeit ļoti patīk.
Māju sajūta gan ir kaut kur aizkavējusies. Nepāriet "pagaidu atvaļinājuma" sajūta. Bet pāries.
Cik gan patiesībā vienkārši ir mani vismaz uz pāris dienām izraut no depresijas valgiem :D Tikai to lietu ne vienmēr var dabūt, tur tā bēda.
Šodien daudz izdarīju.
Mazgādama kaķa apvemtus svārkus ar rokām no akas atnestā un uz malkas plīts sildītā ūdenī, jutos tik jēgpilna. Kaut kā šīs mazās lietas mani iepriecina. No rīta piecelties, iziet ārā atvērt slēģus, iekurināt krāsni, varbūt atnest ūdeni vai malku, ja nav, iziet dārzā pēc garšīga, sārta ābola un smaržīga koriandra zariņa. Es nebrīnos, ka depresija ir mūsdienās izplatītāka slimība. Ja vien izdodas pacelties virs kaut kāda ļoti vajadzīgā līmeņa, šīs vienkāršās lietas iedveš tik izteiktu jēgas sajūtu kā reti kas.
Vērot, kā izaug pašas sēts gurķis. Tie ir padevušies, lai gan lielāka daļa tā visa, ko es kašāju zemē, draņķīgās vasaras dēļ ir kaķim zem astes.
Nē, es nevēlos mazgāties bļodā ar švammīti visu atlikušo mūžu. Nē, es nevēlos mazgāt drēbes ar rokām kaut vai atlikušo mēnesi. Taču tas, ka tas tagad ir jādara, ka tās lietas, kas citreiz ir bijušas tik ātras un vienkāršas, tagad aizņem daudz vairāk laika un darba, liek visu pārvērtēt citādāk. Protams, ka man tagad ir vēl draņķīgāki apstākļi kā to 21 gadu, ko es dzīvoju mammas mājās. Tur vismaz nebija ūdens jāvelk no akas, bet tas bija kāpņu telpā, un tas bija labs un normāls ūdens. Tiesa, bija laiks, kad ūdeni nesām no kaimiņu mājas, bet tas vienalga bija labs ūdens, kas nenoēda man ādu no sejas. Taču tas vienalga. Man ir prakse, kā tā var dzīvot, un dzīvot var tīri labi, it sevišķi pēc tam, kad ir padzīvots tā, kā dzīvo "normāli" cilvēki mūsdienās un saprasti viņu standarti, kas dod iespēju nepalikt par muļķi un izstumto (un smirdīgo).
Krāsnis kuras labi, māja siltumu tur labāk kā es gaidīju, malka pagaidām iziet ļoti maz. Kamēr nav sākusies apkures sezona, gan jau man ir vēl siltāks kā lielai daļai dzīvokļos dzīvojošo, un tas neko daudz nemaksā. Kaķīšiem šeit ļoti patīk.
Māju sajūta gan ir kaut kur aizkavējusies. Nepāriet "pagaidu atvaļinājuma" sajūta. Bet pāries.