Ezotēriķu festivāls Evertos
Pabiju pasākumā, kurā man tiešām patika būt. Pietiekami brīvs, lai būtu laiks vienai pabungot mežiņā un laiski vāļāties zālītē, bet pietiekami interesants, lai būtu, ko redzēt, un kur piedalīties.
Novadīju sapņu ķērāju gatavošanu, izbesījos ar pāris sīkajiem, bet kopumā man patika, tikai bija nedaudz par ilgu, bet atkal bija prieks redzēt, ka dažiem sanāk, un arī tie, kam ne gluži labi sanāca, pēc tam staigāja ar tiem ap kaklu. Vienu atstāju saimniekiem koka zarā, vienu, ko pati uztaisīju kā paraugu, uzdāvināju meitenei, kam pašai pirmais nesanāca.
Pēc tam noklausījos, nogaršojos un iztaustījos augus, dažādus garšaugus saimnieces dārzā. Ļoti interesanti. Papildināju savas augu zināšanas. Satikos ar savu mīļo brūnvālīti, ko šogad nevarēju ieaudzēt.
Pēc tam vadīju nelielu ieskatu spēka dzīvnieku lietās, kā arī praktisko daļu ar šamanisko ceļojumu. Tad bija milzīgs prieks, tiešām ļoti liels prieks, ka bija cilvēki, kas atrada un satika savu dzīvnieku. Tāpat parunājos ar vienu puisi, kam bija dziļāka interese. Tiešām, spēka dzīvnieku atrašana ir kaut kas fascinējošs. Kā cilvēkiem spīd acis, kā viņi smaida, kā satikuši senu, bet kaut kā pazaudētu draugu! Fantastiska sajūta to redzēt.
Otrā dienā es pateicu nē sapņu ķērājiem, lai vairāk ko apmeklētu. Piedalījos lekcijā par akmeņiem un sievišķo spēku, tajā sajutu tiešām skaistu kontaktu ar savu iekšēji īsto sievišķo spēku. Vispār tas bija kaut kas ļoti spēcīgs.
Paklausījos par rūnām, bet nekā jauna neuzzināju.
Tad man it kā vajadzēja vadīt sadziedāšanos, bet nekā... cilvēkiem nebija intereses, visi bija izklīduši. Nekas.
Pēc tam notika burvīga kopīga bungošana, man ļoti, ļoti patika šādi bungot kopā ar daudziem citiem. Pēc tam cilvēki sāka vidū dejot uz riņķi, bungas skanēja arvien ātrāk, atbalsojoties manās iekšējajās bundziņās tik skaisti... Es ilgi cīnījos ar bailēm, ka tad, ja es nolikšu bungas un pievienošos dejotājiem, kāds ņems manas bungas, bet es tomēr pārāk gribēju dejot, tāpēc samierinājos, ka kāds tās spēlēs (kas arī notika). Droši vien nevāji izcēlos savu wannabe vēderdejotājas gurnu kustību dēļ, bet man gribējās dejot tā kā gribējās, nu un tad? Tas bija tiešām ļoti skaisti. Brīvas kustības daudzu bungu pavadībā.
Taču pēc tam notika šausmu lietas. Vispirms vienkārši viss pārgāja citās vibrācijās un skaņās, un bungu vietā tika atnesti visādi strinkšķi, metāla bļodas un tādi instrumenti. Tas vēl būtu nekas, bet man rokās pēkšņi iespieda kaut kādu šausmīgu radījumu, ko sauc par čakrofonu. Viena no drausmīgākajām sinestēzijas lēkmēm ever! Es paskandināju viņu un... metos projām no visa pasākuma, bet tur bija arī tāds lielais, kā milzīgi tubulārie zvani, tas skanēja droši vien kilometra attālumā. Es aizgāju galīgi malā, bet vienalga dzirdēju. Tās izjūtas vienkārši nav aprakstāmas... tam it kā būtu jāskan kā Zemei, kaut kādās tur hercu vibrācijās, kas saskan ar dabas dziesmu, bet tās spalgās, drausmīgās skaņas, ko citi priecīgi baudīja, man dūrās acīs, zobos, mēlē un visās smadzenēs kā mazi, drausmīgi ledus karalienes spoguļa gabaliņi. Es parasti publiski ļoti valdos neizrādīt savu sinestēziju, bet šoreiz es apsēdos, aizspiedu no visa spēka ausis un klusi dūcu zemā balsī pie sevis, lai slāpētu šo šausmīgo "augsto vibrāciju, dziedniecisko instrumentu" troksni. Ne vella nepalīdzēja, bet vismaz visi vairāk pievērsās šausmīgās skaņas avotam, ne maliņā nolīdušajai man.
Kādam te vajadzēja brīnīties, kādas problēmas ar sinestēziju. Ja kādam liekas, ka tā nevar būt problēma, es novēlu just tās drausmās, pēc sajūtām fiziskās izjūtas, kādas man gadās no kaut kādām skaņām. Šoreiz bija jau tik traki, ka samazinājās redzes lauks un jutu, ka varu zaudēt samaņu. Palika slikta dūša un bija kauns, ka varbūt pievemšu skaistu pļaviņu. Tomēr nepievēmu. Pie tam es nekādi cilvēcīgi nevaru ātros vārdos paskaidrot, kas man notiek. Otrā reize dažu dienu laikā, kad piedzīvoju drausmīgu audiāli taktilo sinestēziju. Nezinu, ar ko es esmu tā izpelnījusies. Parasti tādas reizes ir ļoti reti, labi (patiesībā slikti) ja pāris reižu gadā.
Taču kopumā pieredze šajā pasākumā brīnišķīga. Protams, ka neliela sajūta bija kā haizivij baltu pūdeļu barā, bet šie bija jauki pūdeļi, tiešām jauki. Un man taču kopumā sunīši patīk :)
Vieta skaista, tiešām burvīga. Pirts mājiņa kā mazs brīnums. Pasākuma saimnieki tik brīnišķīgi cilvēki. Tiešām, es jutos uzlādējusies, un tas laiks no sestdienas pusvienpadsmitiem līdz svētdienas puspieciem likās kā vismaz četras dienas, tik pierasts jau viss likās, tuvs un mīļš, un cik piepildīts laiks un daudz jaunu izjūtu.
Tiešām skaisti!
Vienīgā nožēla, ka nespēju piedāvāt cilvēkiem labāko, kas man ir - īstu sadziedāšanās rituālu. Visi jau bija noguruši mēģināt ko jaunu... un dziedātāju nebija daudz. Bet nekas, mēs tie daži tāpat jauki padziedājām :) Būs man neizpildīta, skaista programma, ko piedāvāt nākamajā nometnē.
Novadīju sapņu ķērāju gatavošanu, izbesījos ar pāris sīkajiem, bet kopumā man patika, tikai bija nedaudz par ilgu, bet atkal bija prieks redzēt, ka dažiem sanāk, un arī tie, kam ne gluži labi sanāca, pēc tam staigāja ar tiem ap kaklu. Vienu atstāju saimniekiem koka zarā, vienu, ko pati uztaisīju kā paraugu, uzdāvināju meitenei, kam pašai pirmais nesanāca.
Pēc tam noklausījos, nogaršojos un iztaustījos augus, dažādus garšaugus saimnieces dārzā. Ļoti interesanti. Papildināju savas augu zināšanas. Satikos ar savu mīļo brūnvālīti, ko šogad nevarēju ieaudzēt.
Pēc tam vadīju nelielu ieskatu spēka dzīvnieku lietās, kā arī praktisko daļu ar šamanisko ceļojumu. Tad bija milzīgs prieks, tiešām ļoti liels prieks, ka bija cilvēki, kas atrada un satika savu dzīvnieku. Tāpat parunājos ar vienu puisi, kam bija dziļāka interese. Tiešām, spēka dzīvnieku atrašana ir kaut kas fascinējošs. Kā cilvēkiem spīd acis, kā viņi smaida, kā satikuši senu, bet kaut kā pazaudētu draugu! Fantastiska sajūta to redzēt.
Otrā dienā es pateicu nē sapņu ķērājiem, lai vairāk ko apmeklētu. Piedalījos lekcijā par akmeņiem un sievišķo spēku, tajā sajutu tiešām skaistu kontaktu ar savu iekšēji īsto sievišķo spēku. Vispār tas bija kaut kas ļoti spēcīgs.
Paklausījos par rūnām, bet nekā jauna neuzzināju.
Tad man it kā vajadzēja vadīt sadziedāšanos, bet nekā... cilvēkiem nebija intereses, visi bija izklīduši. Nekas.
Pēc tam notika burvīga kopīga bungošana, man ļoti, ļoti patika šādi bungot kopā ar daudziem citiem. Pēc tam cilvēki sāka vidū dejot uz riņķi, bungas skanēja arvien ātrāk, atbalsojoties manās iekšējajās bundziņās tik skaisti... Es ilgi cīnījos ar bailēm, ka tad, ja es nolikšu bungas un pievienošos dejotājiem, kāds ņems manas bungas, bet es tomēr pārāk gribēju dejot, tāpēc samierinājos, ka kāds tās spēlēs (kas arī notika). Droši vien nevāji izcēlos savu wannabe vēderdejotājas gurnu kustību dēļ, bet man gribējās dejot tā kā gribējās, nu un tad? Tas bija tiešām ļoti skaisti. Brīvas kustības daudzu bungu pavadībā.
Taču pēc tam notika šausmu lietas. Vispirms vienkārši viss pārgāja citās vibrācijās un skaņās, un bungu vietā tika atnesti visādi strinkšķi, metāla bļodas un tādi instrumenti. Tas vēl būtu nekas, bet man rokās pēkšņi iespieda kaut kādu šausmīgu radījumu, ko sauc par čakrofonu. Viena no drausmīgākajām sinestēzijas lēkmēm ever! Es paskandināju viņu un... metos projām no visa pasākuma, bet tur bija arī tāds lielais, kā milzīgi tubulārie zvani, tas skanēja droši vien kilometra attālumā. Es aizgāju galīgi malā, bet vienalga dzirdēju. Tās izjūtas vienkārši nav aprakstāmas... tam it kā būtu jāskan kā Zemei, kaut kādās tur hercu vibrācijās, kas saskan ar dabas dziesmu, bet tās spalgās, drausmīgās skaņas, ko citi priecīgi baudīja, man dūrās acīs, zobos, mēlē un visās smadzenēs kā mazi, drausmīgi ledus karalienes spoguļa gabaliņi. Es parasti publiski ļoti valdos neizrādīt savu sinestēziju, bet šoreiz es apsēdos, aizspiedu no visa spēka ausis un klusi dūcu zemā balsī pie sevis, lai slāpētu šo šausmīgo "augsto vibrāciju, dziedniecisko instrumentu" troksni. Ne vella nepalīdzēja, bet vismaz visi vairāk pievērsās šausmīgās skaņas avotam, ne maliņā nolīdušajai man.
Kādam te vajadzēja brīnīties, kādas problēmas ar sinestēziju. Ja kādam liekas, ka tā nevar būt problēma, es novēlu just tās drausmās, pēc sajūtām fiziskās izjūtas, kādas man gadās no kaut kādām skaņām. Šoreiz bija jau tik traki, ka samazinājās redzes lauks un jutu, ka varu zaudēt samaņu. Palika slikta dūša un bija kauns, ka varbūt pievemšu skaistu pļaviņu. Tomēr nepievēmu. Pie tam es nekādi cilvēcīgi nevaru ātros vārdos paskaidrot, kas man notiek. Otrā reize dažu dienu laikā, kad piedzīvoju drausmīgu audiāli taktilo sinestēziju. Nezinu, ar ko es esmu tā izpelnījusies. Parasti tādas reizes ir ļoti reti, labi (patiesībā slikti) ja pāris reižu gadā.
Taču kopumā pieredze šajā pasākumā brīnišķīga. Protams, ka neliela sajūta bija kā haizivij baltu pūdeļu barā, bet šie bija jauki pūdeļi, tiešām jauki. Un man taču kopumā sunīši patīk :)
Vieta skaista, tiešām burvīga. Pirts mājiņa kā mazs brīnums. Pasākuma saimnieki tik brīnišķīgi cilvēki. Tiešām, es jutos uzlādējusies, un tas laiks no sestdienas pusvienpadsmitiem līdz svētdienas puspieciem likās kā vismaz četras dienas, tik pierasts jau viss likās, tuvs un mīļš, un cik piepildīts laiks un daudz jaunu izjūtu.
Tiešām skaisti!
Vienīgā nožēla, ka nespēju piedāvāt cilvēkiem labāko, kas man ir - īstu sadziedāšanās rituālu. Visi jau bija noguruši mēģināt ko jaunu... un dziedātāju nebija daudz. Bet nekas, mēs tie daži tāpat jauki padziedājām :) Būs man neizpildīta, skaista programma, ko piedāvāt nākamajā nometnē.