Drausmās patiesības
Mūsu pasauli, atklāti jāsaka, apdzīvo daudz ļoti dusmīgu, neiecietīgu, iedomīgu un "es visu zinu labāk, sevišķi es zinu, kā tev ir jādomā un jādzīvo" cilvēku. Taču tas patiešām norāda uz to, ka viņi ir pazaudējušies, nelaimīgi un nespēj attīstīties. Vieds cilvēks vienmēr zina, ka, iespējams, pastāv veids, kā dzīvot būtu labāk, taču nekas nav tikai melns vai balts, dzīvē viss ir sarežģītāk nekā pašpalīdzības grāmatā, visam ir divas monētas puses, un dažreiz mums vienkārši nesanāk, un dažreiz pastāv izņēmumi, kad ir jārīkojas pilnīgi pretēji.
Kad uz mums kliedz, mēģina uzspiest mums nepieņemamu viedokli, šantažē un manipulē, tad ir jāatceras, ka laimīgs un vieds cilvēks nekad tā nedara. Patiesībā šādu cilvēku tas no iekšas grauž un moka.
Uz slimīgi paštaisnu cilvēku drīzāk ir jāskatās ar līdzjūtību. Vismaz man tāda attieksme palīdz - ieraudzīt, ka viņš to dara tāpēc, ka slimīgi turas pie kaut kādiem priekšrakstiem, grāmatas, tradīcijām, lai nepazaudētos pavisam. Viņš stāv uz plāna ledus, ja viņam vajag dažādus kruķus, uz kā balstīties.
Un vēl vairāk - patiesībā mēs taču visi zinām, ka nav vienas pareizās sistēmas, kas visus darītu laimīgus. Nav vienas patiesības, kas visus apskaidrotu. Nav viena visveselīgākā dzīvesveida. Nav vienas vienīgās pareizās domāšanas. Es domāju, ka visi to iekšēji patiesībā zina. Vienkārši gribas tos kruķus un mīksto spilventiņu apakšā, lai lielāka drošība, ka pakrītot tik ļoti nesāpēs. Un gribas citam arī likt pieņemt šos kruķus un spilventiņu, jo tas liekas, ka to derīgumam var vieglāk noticēt.
Dzīve ir mainīga, kustīga un plūstoša lieta, tik individuāla, ka pilnīgi var saprast bailes no šīs atbildības - būt sev pašam un atrast savu ceļu. Tik ļoti gribas, lai kāds pasaka visu priekšā, lai apkārt būtu tie, kas domā pilnīgi tāpat kā tu, lai var ticēt, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš...
Bet es esmu cieši pārliecināta, ka vismaz rietumu sabiedrībā mēs visi jūtam, ka visi un jebkādi stingri iestaigātie "vienīgie pareizie ceļi", vai tās būtu reliģijas, filosofijas, politiskie uzskati, sociālās sistēmas vai vienalga kas cits, vienkārši nedarbojas visiem. Neviena no tām. Ne viena pati visā plašajā pasaulē.
Kad uz mums kliedz, mēģina uzspiest mums nepieņemamu viedokli, šantažē un manipulē, tad ir jāatceras, ka laimīgs un vieds cilvēks nekad tā nedara. Patiesībā šādu cilvēku tas no iekšas grauž un moka.
Uz slimīgi paštaisnu cilvēku drīzāk ir jāskatās ar līdzjūtību. Vismaz man tāda attieksme palīdz - ieraudzīt, ka viņš to dara tāpēc, ka slimīgi turas pie kaut kādiem priekšrakstiem, grāmatas, tradīcijām, lai nepazaudētos pavisam. Viņš stāv uz plāna ledus, ja viņam vajag dažādus kruķus, uz kā balstīties.
Un vēl vairāk - patiesībā mēs taču visi zinām, ka nav vienas pareizās sistēmas, kas visus darītu laimīgus. Nav vienas patiesības, kas visus apskaidrotu. Nav viena visveselīgākā dzīvesveida. Nav vienas vienīgās pareizās domāšanas. Es domāju, ka visi to iekšēji patiesībā zina. Vienkārši gribas tos kruķus un mīksto spilventiņu apakšā, lai lielāka drošība, ka pakrītot tik ļoti nesāpēs. Un gribas citam arī likt pieņemt šos kruķus un spilventiņu, jo tas liekas, ka to derīgumam var vieglāk noticēt.
Dzīve ir mainīga, kustīga un plūstoša lieta, tik individuāla, ka pilnīgi var saprast bailes no šīs atbildības - būt sev pašam un atrast savu ceļu. Tik ļoti gribas, lai kāds pasaka visu priekšā, lai apkārt būtu tie, kas domā pilnīgi tāpat kā tu, lai var ticēt, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš...
Bet es esmu cieši pārliecināta, ka vismaz rietumu sabiedrībā mēs visi jūtam, ka visi un jebkādi stingri iestaigātie "vienīgie pareizie ceļi", vai tās būtu reliģijas, filosofijas, politiskie uzskati, sociālās sistēmas vai vienalga kas cits, vienkārši nedarbojas visiem. Neviena no tām. Ne viena pati visā plašajā pasaulē.