Ir viena problēma, kas liek cilvēkiem radīt visādas nedabiskas sistēmas, reliģijas un vispār cīnīties pēc izskaidrojuma - viņi nez kāpēc domā, ka Dievs ir "labs", ka pastāv kaut kāds absolūtais "labums". Tas uzreiz liek cilvēkus dalīt labajos un sliktajos, un kādu apsūdzēt ļaunumā un pretmetībā Dievam, kas ir labais un mīlestība. Tad ir jāizcīna sūri teodīcejas kari un jāmeklē pamatojums, kā var būt ļaunums un ciešanas, ja pastāv perfektā labā realitāte un labais Dievs. Pieņemiet, ka pasaule ir tāda, kāda ir, jo Dievs ir tāds, kā pasaule. Uzreiz atkrīt visas šāda veida problēmas, neviens cilvēks nav jālamā par tumsas vai reptīlisko dvēseli, visi kļūst vienlīdzīgi un var turēties pie augstākā labuma - harmonijas starp tumsu un gaismu, labo un slikto un visiem pretmetiem. Dievs radīja šo pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, tāpēc Dievs ir tieši tikpat labs vai slikts, kā pasaule. Tikai mans viedoklis, bet šāds uzskats izbeidz ļoti daudz problēmu, kā arī nojauc robežas starp cilvēkiem, ko visādi pārgaismotie ezotēriķi mēģina izveidot, dalot labajos un sliktajos. Harmonijat- tas ir tad, kad visiem ir maksimāli labi, ņemot vērā citu intereses. Neviens tādā veidā nevar dabūt visu, jo vajadzības un vēlmes ir ļoti dažādas, katrs velk uz savu pusi, taču neviens arī nepaliek bešā. Pēc tādas harmonijas es tiecos. |