Sniega nemainīgā perfekcija
Sniegs ir svētums un tīrība. Kaut kas zemīgs, realitātei piederošs, bet reizē no augstākām dimensijām. Kaut kas tāds, ko zeme aptraipa, nevis baro vai kas baro viņu. Sniegs nepiedalās nekur, nekādās apritēs, tas ir nemainīs, mainīgums to tikai sabojā, jo tas ir ideāls. Tas ir dīvaini, ka man tas tik ļoti patīk, jo patiesībā sniegs ir pretstats visam, kas man visvairāk tīkams.