Vecums
Šodien domāju par to, kā vecums sadala cilvēkus divās ļoti nevienādās daļās. Divos Dievietes dilstošā mēness aspektos - Vecenē un Viedajā sievā.
Vecene - tā ir sieviete, kas ir nogurusi, un viņa tāpēc vairs nespēj ieklausīties otrā. Tā ir sieviete, kas izliekas, ka tevī klausās, bet, nenogaidījusi, kamēr tu beidz (pat tad, ja nerunā gari), sāk tērgāt kaut ko par kaķīšiem, laikapstākļiem vai arī vēl nejaukāk - par savām lietām. Tas nemaz nenozīmē, ka viņa būtu kļuvusi neieinteresēta vai dumja. Tie ir blakusprodukti. Patiesībā viņa ir ļoti nogurusi. Ieklausīties otrā un izprast viņa viedokli, viņa sāpes un priekus, tas ir grūti. Tāpēc veci cilvēki bieži skatās un klausās tevī ar tukšu skatienu, un tad tik atkal maļ savu. Viņi ir noguruši iedziļināties. Par sevi un savām lietām viņi var stāstīt ļoti ilgi un interesanti, pat ļoti dziļi, par pagātni viņi runā fantastiski, tur nāk ārā gudrība, bet viņi vairs nespēj pārkāpt pāri sev. Viņi ir palikuši tur, kur ir vieglāk, sevī. Vecene tev jautās, iesākot teikumu ar pieklājīgu "kā tu domā?", "kā tev ir?", bet tad, nenogaidījusi atbildi, spers vaļā to kā viņai ir, kā viņa domā, un neteikšu, ka tas noteikti būs kaut kas nevērtīgs, nē, varbūt pat ļoti vērtīgs, bet viņa tevi vairs nedzirdēs. Viņa nespēj uzņemt kaut ko jaunu.
Viedā sieva ir tā, kura ilgi, ilgi klausās, un tad pasaka trīs vieduma pilnus vārdus, kas tev atklāj gluži jaunu pasauli. Viedā sieva nav nogurusi, tieši tas viņu atšķir. Viņa klausās un skatās, un iedziļinās visā, kas ir apkārt. Viņa nepadodas un neieiet tikai sevī. Viedā sieva nerunā tik daudz, kā Vecene, bet viņas vārdiem ir svars.
Daudz par to domāju. Ir cilvēki, kas kļūst par Vecenēm jau pēc 40. Nedzird un neredz tevi, tikai maļ un maļ savu, jo vairs nemāk klausīties un uztvert. Tā ir viena ļoti fundamentāla un svarīga atšķirība...
Vecene - tā ir sieviete, kas ir nogurusi, un viņa tāpēc vairs nespēj ieklausīties otrā. Tā ir sieviete, kas izliekas, ka tevī klausās, bet, nenogaidījusi, kamēr tu beidz (pat tad, ja nerunā gari), sāk tērgāt kaut ko par kaķīšiem, laikapstākļiem vai arī vēl nejaukāk - par savām lietām. Tas nemaz nenozīmē, ka viņa būtu kļuvusi neieinteresēta vai dumja. Tie ir blakusprodukti. Patiesībā viņa ir ļoti nogurusi. Ieklausīties otrā un izprast viņa viedokli, viņa sāpes un priekus, tas ir grūti. Tāpēc veci cilvēki bieži skatās un klausās tevī ar tukšu skatienu, un tad tik atkal maļ savu. Viņi ir noguruši iedziļināties. Par sevi un savām lietām viņi var stāstīt ļoti ilgi un interesanti, pat ļoti dziļi, par pagātni viņi runā fantastiski, tur nāk ārā gudrība, bet viņi vairs nespēj pārkāpt pāri sev. Viņi ir palikuši tur, kur ir vieglāk, sevī. Vecene tev jautās, iesākot teikumu ar pieklājīgu "kā tu domā?", "kā tev ir?", bet tad, nenogaidījusi atbildi, spers vaļā to kā viņai ir, kā viņa domā, un neteikšu, ka tas noteikti būs kaut kas nevērtīgs, nē, varbūt pat ļoti vērtīgs, bet viņa tevi vairs nedzirdēs. Viņa nespēj uzņemt kaut ko jaunu.
Viedā sieva ir tā, kura ilgi, ilgi klausās, un tad pasaka trīs vieduma pilnus vārdus, kas tev atklāj gluži jaunu pasauli. Viedā sieva nav nogurusi, tieši tas viņu atšķir. Viņa klausās un skatās, un iedziļinās visā, kas ir apkārt. Viņa nepadodas un neieiet tikai sevī. Viedā sieva nerunā tik daudz, kā Vecene, bet viņas vārdiem ir svars.
Daudz par to domāju. Ir cilvēki, kas kļūst par Vecenēm jau pēc 40. Nedzird un neredz tevi, tikai maļ un maļ savu, jo vairs nemāk klausīties un uztvert. Tā ir viena ļoti fundamentāla un svarīga atšķirība...