Mūsu ģimenē ir tāda reta parādība, kā kopš aizlaikiem piekopts veļu galds un veļu barošana. Tas bija pārtrūcis, bet neizlaižot nevienu paaudzi, kamēr vēl ir dzīvs pēdējais cilvēks, kas piedalījās pirms tam, es arī tagad taisu veļu galdu, tāpēc ticu, ka tradīcija vēl arvien skaitās nepārtraukta. Ja cilvēce 30 gadus nesvinētu Ziemassvētkus, bet tad atsāktu, kamēr dzīvi tie, kas atceras, kā tas notika, tradīcija jau tāpat būtu nepārtraukta, nu un tad, ka pauze pa vidu. Tātad, pēdējā ceutrtdienā pirms Mārtiņiem, tas tiek rīkots. Ceturtdienu vakari bija īpaši latviešiem senākos laikos. Laikam tāpēc es gribētu savas sadziedāšanās rīkot ceturtdienās. Vēl aizvien gaidu savas bungas, ko pēdējo reizi solīja uz 15. datumu. Ai, ai... dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet man tiešām gribētos, lai varētu to sākt agrāk, lai jau šeit, Rīgā, uzveidotu kādu bariņu, kam tas interesē, un tad varētu drošāk rīkot ko tādu JP, cerot, ka uz lielākiem pasākumiem kāds arī atbrauks no Rīgas. Pati esmu braukusi ārpus Rīgas, arī citi brauca, galvenais ir iepatikties, tad jau būs. Un es kaut kā paļaujos, ka iepatikšos. Tāpat man gribētos uzspēlēt bungas pie veļu galda... klusām un maigi. Bet nu, redzēs. Sola, ka noteikti būs, noteikti būs, ļoti ceru, ka tā notiks. Gribētos kaut vai uz Samhainu... tur man tāpat rituālā būs jāsit bungas, kā gribētos, lai tās būtu manējās. Kopumā gatavošanās Samhainam notiek. Uz Jāņiem, Mārām un Miķeļiem man kaut kas iesprūda, bet tagad jau jūtos atpakaļ ierindā. Vispār šis veļu laiks sākās tā mistiski - jau septembra vidū man bija sajūta, ka vārti veras, bet ne uz mirušo, uz mirušo cilvēku pasauli, bet vairāk vispār, arī uz citām pasaulēm. Piemēram, man aktuālo Feju pasauli. Feju zvaigzni es pārsvētīšu Samhaina naktī. Asiņainais mēness nebija piemērots šim rituālam. Tagad saikne rodas ne tikai ar fejām un citām pasaulēm, bet arī tradicionāli ar senču pasauli, ar pazemi, kur mīt tā viņu daļa, kas vēl saistīta ar iepriekšējo inkarnāciju, kur mēs - palicēji - varam satikt viņus tādus, lai gan ne gluži tādus, kādi viņa bija šeit, mūsu pasaulē. Redzēju sapnī vecmāmiņu, lai gan visai miglaini atceros, kas tur notika. Vairākas reizes esmu redzējusi to kaķi, kas no aizsaules mani sargā. Piedod, Tincīt, tu nebiji mans pats mīļākais kaķis šajā pasaulē, bet esi kļuvusi man vissvarīgākā no tiem, kas aizsaulē, un šeit lai piedod tie pārējie. Liekas, ka Tincīte mani sargā un nenolaiž no manis ne acu. Viņa ir iemiesojusies vienā no maniem spēka dzīvniekiem, viena viņas daļa, un tas ir dzīvnieks, kas patiesībā nav tieši mans, bet manas skolotājas spēka dzīvnieks, tātad - ļoti grezna būtne. Viņa ir ļoti, ļoti interesanta. Viņa ir daļa no manas skolotājas, kas dzīvo atsevišķi, man liekas, ka līdzīgi kā dēmoni bija daļa, bet tomēr viens ar cilvēkiem Tumšās matērijas sērijā (iemiesots filmā "Zelta kompass"). Tad viņas sūtīja vienu daļu, lai tā iemiesojas kaķī, kas piedzima man trauku skapītī pirms vairāk kā divdesmit gadiem, un šis kaķis nodzīvoja 14 gadus, pēdējos gadus gan mēs vairs nedzīvojām kopā. Tas bija ellišķīgs dzīvnieciņš, bet es viņu mīlēju. Tagad viņa ir mana draudzene, papildinātā, viedākā veidā, un viņa nāk pie manis sapņos un šamanistiskajos ceļojumos. Jūtos ļoti nelabi, ka nespēju aiziet uz šamanisma apli vakar, bet nu nekādi... šī slimošana ir jāpārtrauc. Aizvakar izdarīju svarīgu izvēli, kā uzlabot savu veselību. Jūtos ļoti, ļoti labi :) |