Izbrauciens
Zilā kalna svētvieta man tiešām ļoti patika. Tur ir tik debešķīga, vīrišķa enerģija. Likās, ka tas runā pa tiešo ar manu dvēseli, sakārto tur to, ko es nevaru. Patika jocīgais večuks, kas mūs izvadāja ekskursijā pa akmeņiem. Protams, ka nebija laika tiešām kaut ko ar tiem pasākt, bet iemest aci to enerģētikā varēja. Mežs tur arī ir ļoti skaists un mums paveicās ar laikapstākļiem.
Tālāk bija tikšanās ar Burtnieku, manu mīļoto ezeru. Protams, man kā haizivij īpaši neiepriecina ūdens virskārta un viļņošanās, tas arī iemesls, ko atkodu tik trīs gadus atpakaļ, kāpēc man pie jūras nav tā sajūsma, kas citiem. Tomēr laivā bija ļoti jauki.
Burtnieks ir mans slīkoņezers, manas slīkoņu romantikas viens no diviem centriem. Bieži esmu sapņojusi, vēl pirms apmeklēju to dzīvē (šī bija tikai otrā reize), ka noslīkstu Burtniekā. Protms, ar to viss nebeidzas, un es nokļūstu slīkoņu valstībā, kas ir kā starpplāns starp šo un pēcnāves pasauli, kur nonāk visi pašnāvnieki un dažkārt arī citi, kas miruši ūdenī. Vēl citreiz esmu nāra tur.
Šis ezers mani ļoti pievelk. Tumša romantika, bet reizē tāda kā par nogrimušām pilīm un apslēptām zināšanām, kas ir reizē atrautas no dzīves un prasa augstāko upuri - dzīvību.
Patiesībā man tā ir. Es esmu daļēji tik vieda un spējīga šajās jomās, jo nedzīvoju normāla cilvēka dzīvi, un tam ir gandrīz vairāk mīnusu kā plusu. Tomēr, ir arī plusi. Esmu ēteriska, nemateriāla, pārpasaulīga personība.
Katrā ziņā Burtniekā un lietus lāsēs, kas mūs sveica pēdējos metrus braucot laivu (cik sakritīgi), es nomazgāju akmentiņu, ko izmantot talismana pagatavošanai.
Un vispār šis bija ļoti jauks izbraukums pie dabas. Paldies Dievei, ka mums ir tik bieza kopas biedrene, kas spēj mūs visur izvadāt un vēl apmaksāt mums pusi pusdienu un visādas laivu nomas. Burvīgi, ka kāds tā var.
Tālāk bija tikšanās ar Burtnieku, manu mīļoto ezeru. Protams, man kā haizivij īpaši neiepriecina ūdens virskārta un viļņošanās, tas arī iemesls, ko atkodu tik trīs gadus atpakaļ, kāpēc man pie jūras nav tā sajūsma, kas citiem. Tomēr laivā bija ļoti jauki.
Burtnieks ir mans slīkoņezers, manas slīkoņu romantikas viens no diviem centriem. Bieži esmu sapņojusi, vēl pirms apmeklēju to dzīvē (šī bija tikai otrā reize), ka noslīkstu Burtniekā. Protms, ar to viss nebeidzas, un es nokļūstu slīkoņu valstībā, kas ir kā starpplāns starp šo un pēcnāves pasauli, kur nonāk visi pašnāvnieki un dažkārt arī citi, kas miruši ūdenī. Vēl citreiz esmu nāra tur.
Šis ezers mani ļoti pievelk. Tumša romantika, bet reizē tāda kā par nogrimušām pilīm un apslēptām zināšanām, kas ir reizē atrautas no dzīves un prasa augstāko upuri - dzīvību.
Patiesībā man tā ir. Es esmu daļēji tik vieda un spējīga šajās jomās, jo nedzīvoju normāla cilvēka dzīvi, un tam ir gandrīz vairāk mīnusu kā plusu. Tomēr, ir arī plusi. Esmu ēteriska, nemateriāla, pārpasaulīga personība.
Katrā ziņā Burtniekā un lietus lāsēs, kas mūs sveica pēdējos metrus braucot laivu (cik sakritīgi), es nomazgāju akmentiņu, ko izmantot talismana pagatavošanai.
Un vispār šis bija ļoti jauks izbraukums pie dabas. Paldies Dievei, ka mums ir tik bieza kopas biedrene, kas spēj mūs visur izvadāt un vēl apmaksāt mums pusi pusdienu un visādas laivu nomas. Burvīgi, ka kāds tā var.