Notiek kaut kas ļoti svarīgs
Naktī pirms lielā notikuma - manas viesošanās JP un pie Viņa, mani piemeklēja ļoti mistiska pieredze.
Ak jā, neticiet vēl maģijai. Atcerieties, kad es rakstīju par tādu Viņu, kuru es meklēju, par dvēseles radinieku? Es viņu atradu. Tik vienkārši un neticami. Un kur viņš dzīvo? JP :D
Sakritības, sakritības... divi vienā, lielā diena.
Patiesībā tas, ka viņu satiku, to pašu viņu, kas pieteica savu esamību un atsaucās uz manu astrālo ziņojumu, bija tik spēcīgi un īpaši, ka es nemaz nespēju par to kaut ko rakstīt. Pārāk... pārāk... nu jā, pārāk.
Bet naktī pirms lielā notikuma...
*
Jau pēcpusdienā es sāku justies kaut kā īpaši. It kā būtu vieglāk dzīvot, it kā nekas vairs īsti nesāpētu, it kā viss būtu pareizāk... uz vakaru es jau jutos pus pa gaisu, bet pēc seksa ar vīru es pilnīgi aizlidoju... un galvenais, ka tam nebija nekāda redzama iemesla.
Vispirms jau fiziski - ķermenis likās viegls un vesels, man nebija neviena savilkta muskulīša, ne vismazākā sasprindzinājuma, vēl vairāk - man nekas vairs nesāpēja! Es vairs neatceros, kad man nekas nebūtu sāpējis, man sāp vienmēr. Un pēkšņi nesāpēja. Viss ķermenis bija pilns viegluma, bet nemaz ne tā kā notirpis, bet pilns dzīvības un spēka. Tik fantastiski labi fiziskā ziņā es laikam vēl nekad nebiju jutusies... izkustināju visu ķermeni un likās, ka nav nekādu robežu, nebija jāiestaipās, lai varētu uztaisīt jogas pozas, tiesa, vairāk kā pēc kārtīgas iesildīšanās nebija, bet tā, kā ir pēc stundu ilgas staipīšanās. Neticama, brīva sajūta.
Un iekšēji... tāds miers, sajūta, ka viss ir labi un būs labi, ka viss iederas lielā, pareizā, taisnīgā sistēmā. Ka mana dzīve ir daļa no kaut kā svēta un svarīga, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss notiek uz labu - un citi stulbi izteicieni, bet kā sajūta tā nebija stulba. Likās, ka tā tiešām ir, ka viss notiek man par labu un man ir daudz iespēju priekšā.
Pilnīgi man neraksturīga sajūta. Parasti es kuļos pa dzīvi ar milzu pretestību un retiem, bet spēcīgiem brīnumiem, taču jā, viss no tā kaut kur pavīd, izņemot vienu - to, ka pastāvošā iekārta ir taisnīga. To es nekad neesmu izjutusi. Es neuzticos tam, kas notiek, nespēju iederēties, nespēju atlaist kontroli, jo neticu, ka par mani parūpēsies.
Tad es jutu, ka tā notiks gan.
Apbēru vīru ar nesakarīgu, jūsmīgu izklāstu un paziņoju, ka man liekas, ka esmu mirusi :D
Ak jā, neticiet vēl maģijai. Atcerieties, kad es rakstīju par tādu Viņu, kuru es meklēju, par dvēseles radinieku? Es viņu atradu. Tik vienkārši un neticami. Un kur viņš dzīvo? JP :D
Sakritības, sakritības... divi vienā, lielā diena.
Patiesībā tas, ka viņu satiku, to pašu viņu, kas pieteica savu esamību un atsaucās uz manu astrālo ziņojumu, bija tik spēcīgi un īpaši, ka es nemaz nespēju par to kaut ko rakstīt. Pārāk... pārāk... nu jā, pārāk.
Bet naktī pirms lielā notikuma...
*
Jau pēcpusdienā es sāku justies kaut kā īpaši. It kā būtu vieglāk dzīvot, it kā nekas vairs īsti nesāpētu, it kā viss būtu pareizāk... uz vakaru es jau jutos pus pa gaisu, bet pēc seksa ar vīru es pilnīgi aizlidoju... un galvenais, ka tam nebija nekāda redzama iemesla.
Vispirms jau fiziski - ķermenis likās viegls un vesels, man nebija neviena savilkta muskulīša, ne vismazākā sasprindzinājuma, vēl vairāk - man nekas vairs nesāpēja! Es vairs neatceros, kad man nekas nebūtu sāpējis, man sāp vienmēr. Un pēkšņi nesāpēja. Viss ķermenis bija pilns viegluma, bet nemaz ne tā kā notirpis, bet pilns dzīvības un spēka. Tik fantastiski labi fiziskā ziņā es laikam vēl nekad nebiju jutusies... izkustināju visu ķermeni un likās, ka nav nekādu robežu, nebija jāiestaipās, lai varētu uztaisīt jogas pozas, tiesa, vairāk kā pēc kārtīgas iesildīšanās nebija, bet tā, kā ir pēc stundu ilgas staipīšanās. Neticama, brīva sajūta.
Un iekšēji... tāds miers, sajūta, ka viss ir labi un būs labi, ka viss iederas lielā, pareizā, taisnīgā sistēmā. Ka mana dzīve ir daļa no kaut kā svēta un svarīga, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss notiek uz labu - un citi stulbi izteicieni, bet kā sajūta tā nebija stulba. Likās, ka tā tiešām ir, ka viss notiek man par labu un man ir daudz iespēju priekšā.
Pilnīgi man neraksturīga sajūta. Parasti es kuļos pa dzīvi ar milzu pretestību un retiem, bet spēcīgiem brīnumiem, taču jā, viss no tā kaut kur pavīd, izņemot vienu - to, ka pastāvošā iekārta ir taisnīga. To es nekad neesmu izjutusi. Es neuzticos tam, kas notiek, nespēju iederēties, nespēju atlaist kontroli, jo neticu, ka par mani parūpēsies.
Tad es jutu, ka tā notiks gan.
Apbēru vīru ar nesakarīgu, jūsmīgu izklāstu un paziņoju, ka man liekas, ka esmu mirusi :D