Nometnes
Nu, tad varētu parakstīt te kaut ko par abām nometnēm, kur biju šajā augustā (un nedaudz jūlija beigās).
*
Pirmā nometne bija Kopas biedrenes Aijas Madaras rīkotā nometne. Tādu viņa rīko katru gadu vasarā un uz slaveno 2012.gada 21. decembri bija arī ziemā. Tās vienmēr ir labas, jo Aija ļoti labi māk vadīt, lai viss notiktu organizēti, bet reizē draudzīgi un brīvi.
Šī gan no visām tieši man bija vissliktākā, taču tomēr vērtējama ar plusa zīmi. Galvenā problēma - nespēju iejusties starp cilvēkiem, viena persona man nevāji kaitināja, nespēju izjust visu to pacilātību un mīlas plūsmas, ko juta citi. Ticu, ka citiem šī varēja būt pat labākā (no tiem, kas bijuši vairākās). Iepriekš, braucot uz pirmo, man bija bail, ka notiks tā, kā notika šoreiz - ka būs pārāk dažādi cilvēki, ka es jutīšos citādāka, ka man garlaikos viņu jūsmīgās ekstāzes un pūkainošanās, bet tā nebija. Visās iepriekšējās nometnēs es iejutos ļoti labi, man bija viegli un interesanti. Šajā man bieži nāca smiekli par vispārējo sajūsmu, jo dažos pasākumos, kur citiem lija asaras un notika kolektīva apskaušanās, es nejutu pilnīgi neko. Nē, arī ne nicinājumu pret viņu prieku vai ko, bet tomēr... nebija man tā, kā citiem.
Iekšā bija arī tāds neatbildēts jautājums viens, kas mocīja. Saprotu, ka tās nav kopas nometnes un pilnīgi pieņemu Aijas noteikumus, uzskatu, ka viņai bija tiesības tā darīt, kā viņa izdarīja, bet... vienkārši paliek jautājums - kāpēc viņa tā rīkojās, kas tam ir apakšā, ko viņa tad patiesībā domā? Eh... nekas jau tāds, bet man tas tomēr radīja norobežošanās sajūtu. Ne jau tikai tas, protams, bet... kaut kas tur likās bija pret mani.
Vēl šī bija stipri aseksuāla nometne, bez tā konkrētā veida dzīvības spēka, ko es patērēju, un es dzīvoju konstantā badā, sevišķi sākumā, kad nebija vīra. Neviens cilvēks nelikās tik garšīgs, kopējā enerģētika man bija neēdama. Laikam tāpēc tik daudz ēdu fizisko barību.
Atsevišķi pasākumi man ļoti patika. Patika enerģētiskā kārtošanās, patika Simorons (es esmu tā, kas dejo Vudheindžā), patika dziedāšana ģitāras pavadījumā, ļoti patika pateicības ziedojums zemei, patika lielais ugunsrituāls. No citām padarīšanām patika pastaiga uz Mazirbi, patika ēdienreizes un galda lūgšanas, patika viena grāmatiņa, ko atradu lielajā Pītagu (viesu māja) bibliotēkā, patika jūra, mežs un svaigais gaiss, patika atgriešanās no rituāla melnā tumsā, pilnā jāņtārpiņu un feju dziesmu.
Pati savus pasākumus - negaidīti sanāca divi - novadīju, manuprāt, ļoti labi. Vingrošana sanāca neplānoti, bet šī meditatīvā izstaipīšanās parasti cilvēkiem vienmēr patīk. Tā nav varbūt plēsīga vingrošana, kas nokausē, bet izkustina tīri labi kā fiziski, tā enerģētiski. Dziedāšana vedās ļoti skaisti. Dziesmas sakomponējās skaistas, arī ar nelielu humora elementu, un cilvēkiem patika. Visi iesildījās ļoti labi pirms lielā rituāla, lai nāktu skaņa ārā, nevis tikai rūkšana ar domu - es taču neprotu dziedāt. Uz beigām jau skanēja spēcīgi un labi. Jutos visai lepna uz sevi, bija par ko.
Pašas nometnes beigas man bija stipri par garu. Visi maigojās un nevarēja vien šķirties, kamēr man jau viss bija vienaldzīgs.
No šīs nometnes paņēmu laiku dabā vienai, laiku dabā kopā ar citiem, konkrētas atziņas un paņēmienus, ko iemācījos aktivitātēs, jauku fizisku izkustēšanos gan rīta vingrošanās, gan peldēs, gan pastaigās. Eņģeļu kārtis man vēstīja, ka satikšu vai arī atklāšu no jauna kādu savu dvēseles radinieku, bet notika tieši pretējais - es pēkšņi vairs nevarēju atrast kontaktu pat ar tiem, ar ko citās reizēs tas ir bijis...
Nezinu, kāpēc. No vienas puses - skumji, no otras - nebija jau arī tik slikti.
*
Otra nometne pēc pusotras nedēļas - advancētā šamanisma nometne.
Beidzās viņa neveiksmīgi, aizbraucu mājās agrāk, kā bija plānots. Nejutos nometnē viegli un brīvi, bet gan nospiesta, slikti gulēju. Tomēr par spīti tam, garu klātbūtne bija neapšaubāma, viņi mūs vadīja ļoti spēcīgi, un es jūtu, ka viss notika tā, kā man vajadzēja. Es diezgan daudz ko ieguvu, lai gan nācās nometni pārtraukt pusratā. Ieguvu atziņas ceļojumos, redzēju ļoti daudz ko skaistu. Visvairāk palika atmiņā Māras teiktais - tev nekā nav par daudz, tev vienmēr trūkst. Tāpat spēcīgi izjutu savu spēka vietu. Tā bija burvīga - pie dīķa ar ūdensrozēm, zem sēru vītola, pie liela, pelēka akmens, kur atspiest muguru. Naktīs, kad nevarēju gulēt, gāju ārā, sēdēju zem vītola. Pār dīķi laidās sikspārnīši kā melnas ēnas, kā sabiezējusi tumsa. Dienās dīķi redzēju zivis un vardes. Man tas ir īpaši, kā jau rīdziniecei. Pastaigā satikām kādu lielu, plēsīgu putnu. Nebija vanags, noteikti nē, bet kaut kas liels, bija pret sauli, nespēju atpazīt, plēsīgos putnus vispār ne īpaši māku atpazīt, jo maz esmu redzējusi. Kā iznācām no meža, tā pacēlās spārnos no mežmalas koka un ilgi riņķoja virs galvas. Kad biju situsi burvīgās Jāņa bungas, bija tik daudz enerģijas, ka izskrēju ārā un pārmetu kūleni, un ieraudzīju atkal to pašu putnu.
Kaut ko jau viņš man nozīmē. Vakar arī vīrs redzēja, kā vanags noplēsa balodi, tepat pie mūsu mājas. Vairāk jāparunājas ar manu balto, plēsīgo putnu :)
Kopumā nometne man par tik mazu laiku izmaksāja dārgi, bija ļoti jocīgi, ka bijām tik maz, taču vērts bija braukt.
*
Liekas gan, ka kaut kas vēl pietrūkst... varbūt tas, ka nekādi netieku uz sadziedāšanos...
*
Pirmā nometne bija Kopas biedrenes Aijas Madaras rīkotā nometne. Tādu viņa rīko katru gadu vasarā un uz slaveno 2012.gada 21. decembri bija arī ziemā. Tās vienmēr ir labas, jo Aija ļoti labi māk vadīt, lai viss notiktu organizēti, bet reizē draudzīgi un brīvi.
Šī gan no visām tieši man bija vissliktākā, taču tomēr vērtējama ar plusa zīmi. Galvenā problēma - nespēju iejusties starp cilvēkiem, viena persona man nevāji kaitināja, nespēju izjust visu to pacilātību un mīlas plūsmas, ko juta citi. Ticu, ka citiem šī varēja būt pat labākā (no tiem, kas bijuši vairākās). Iepriekš, braucot uz pirmo, man bija bail, ka notiks tā, kā notika šoreiz - ka būs pārāk dažādi cilvēki, ka es jutīšos citādāka, ka man garlaikos viņu jūsmīgās ekstāzes un pūkainošanās, bet tā nebija. Visās iepriekšējās nometnēs es iejutos ļoti labi, man bija viegli un interesanti. Šajā man bieži nāca smiekli par vispārējo sajūsmu, jo dažos pasākumos, kur citiem lija asaras un notika kolektīva apskaušanās, es nejutu pilnīgi neko. Nē, arī ne nicinājumu pret viņu prieku vai ko, bet tomēr... nebija man tā, kā citiem.
Iekšā bija arī tāds neatbildēts jautājums viens, kas mocīja. Saprotu, ka tās nav kopas nometnes un pilnīgi pieņemu Aijas noteikumus, uzskatu, ka viņai bija tiesības tā darīt, kā viņa izdarīja, bet... vienkārši paliek jautājums - kāpēc viņa tā rīkojās, kas tam ir apakšā, ko viņa tad patiesībā domā? Eh... nekas jau tāds, bet man tas tomēr radīja norobežošanās sajūtu. Ne jau tikai tas, protams, bet... kaut kas tur likās bija pret mani.
Vēl šī bija stipri aseksuāla nometne, bez tā konkrētā veida dzīvības spēka, ko es patērēju, un es dzīvoju konstantā badā, sevišķi sākumā, kad nebija vīra. Neviens cilvēks nelikās tik garšīgs, kopējā enerģētika man bija neēdama. Laikam tāpēc tik daudz ēdu fizisko barību.
Atsevišķi pasākumi man ļoti patika. Patika enerģētiskā kārtošanās, patika Simorons (es esmu tā, kas dejo Vudheindžā), patika dziedāšana ģitāras pavadījumā, ļoti patika pateicības ziedojums zemei, patika lielais ugunsrituāls. No citām padarīšanām patika pastaiga uz Mazirbi, patika ēdienreizes un galda lūgšanas, patika viena grāmatiņa, ko atradu lielajā Pītagu (viesu māja) bibliotēkā, patika jūra, mežs un svaigais gaiss, patika atgriešanās no rituāla melnā tumsā, pilnā jāņtārpiņu un feju dziesmu.
Pati savus pasākumus - negaidīti sanāca divi - novadīju, manuprāt, ļoti labi. Vingrošana sanāca neplānoti, bet šī meditatīvā izstaipīšanās parasti cilvēkiem vienmēr patīk. Tā nav varbūt plēsīga vingrošana, kas nokausē, bet izkustina tīri labi kā fiziski, tā enerģētiski. Dziedāšana vedās ļoti skaisti. Dziesmas sakomponējās skaistas, arī ar nelielu humora elementu, un cilvēkiem patika. Visi iesildījās ļoti labi pirms lielā rituāla, lai nāktu skaņa ārā, nevis tikai rūkšana ar domu - es taču neprotu dziedāt. Uz beigām jau skanēja spēcīgi un labi. Jutos visai lepna uz sevi, bija par ko.
Pašas nometnes beigas man bija stipri par garu. Visi maigojās un nevarēja vien šķirties, kamēr man jau viss bija vienaldzīgs.
No šīs nometnes paņēmu laiku dabā vienai, laiku dabā kopā ar citiem, konkrētas atziņas un paņēmienus, ko iemācījos aktivitātēs, jauku fizisku izkustēšanos gan rīta vingrošanās, gan peldēs, gan pastaigās. Eņģeļu kārtis man vēstīja, ka satikšu vai arī atklāšu no jauna kādu savu dvēseles radinieku, bet notika tieši pretējais - es pēkšņi vairs nevarēju atrast kontaktu pat ar tiem, ar ko citās reizēs tas ir bijis...
Nezinu, kāpēc. No vienas puses - skumji, no otras - nebija jau arī tik slikti.
*
Otra nometne pēc pusotras nedēļas - advancētā šamanisma nometne.
Beidzās viņa neveiksmīgi, aizbraucu mājās agrāk, kā bija plānots. Nejutos nometnē viegli un brīvi, bet gan nospiesta, slikti gulēju. Tomēr par spīti tam, garu klātbūtne bija neapšaubāma, viņi mūs vadīja ļoti spēcīgi, un es jūtu, ka viss notika tā, kā man vajadzēja. Es diezgan daudz ko ieguvu, lai gan nācās nometni pārtraukt pusratā. Ieguvu atziņas ceļojumos, redzēju ļoti daudz ko skaistu. Visvairāk palika atmiņā Māras teiktais - tev nekā nav par daudz, tev vienmēr trūkst. Tāpat spēcīgi izjutu savu spēka vietu. Tā bija burvīga - pie dīķa ar ūdensrozēm, zem sēru vītola, pie liela, pelēka akmens, kur atspiest muguru. Naktīs, kad nevarēju gulēt, gāju ārā, sēdēju zem vītola. Pār dīķi laidās sikspārnīši kā melnas ēnas, kā sabiezējusi tumsa. Dienās dīķi redzēju zivis un vardes. Man tas ir īpaši, kā jau rīdziniecei. Pastaigā satikām kādu lielu, plēsīgu putnu. Nebija vanags, noteikti nē, bet kaut kas liels, bija pret sauli, nespēju atpazīt, plēsīgos putnus vispār ne īpaši māku atpazīt, jo maz esmu redzējusi. Kā iznācām no meža, tā pacēlās spārnos no mežmalas koka un ilgi riņķoja virs galvas. Kad biju situsi burvīgās Jāņa bungas, bija tik daudz enerģijas, ka izskrēju ārā un pārmetu kūleni, un ieraudzīju atkal to pašu putnu.
Kaut ko jau viņš man nozīmē. Vakar arī vīrs redzēja, kā vanags noplēsa balodi, tepat pie mūsu mājas. Vairāk jāparunājas ar manu balto, plēsīgo putnu :)
Kopumā nometne man par tik mazu laiku izmaksāja dārgi, bija ļoti jocīgi, ka bijām tik maz, taču vērts bija braukt.
*
Liekas gan, ka kaut kas vēl pietrūkst... varbūt tas, ka nekādi netieku uz sadziedāšanos...