teiksma_ragana

Izgājām uz pilnmēnes rituālu kādos 22:15, neskatījāmies pulkstenī,es teicu,ka mājās būsim 12:13, un tieši tā arī bija. Nav iespējams to tā izrēķināt uz minūti. Tiešām nesaprotu cilvēkus, kas šādus gadījumus sauc par sagadīšanos. Superpilnmēness ir fantastiski!

Šis absurds mani padara traku!!! Tu, inteliģentiņ, palasies! Un vispār, man gribas, lai šito izlasa un man paskaidro, kāpēc tā ir!
Tas ir patiesībā tik nožēlojami smieklīgi... es būtu gatava darīt tik daudz ko foršu, tik daudz ko interesantu, par ko man atkal jālieto šis vārds - daudzi - būtu gatavi teikt: "jā, tas ir tik interesanti, cik forša doma, tev tas noteikti ir jārealizē", bet kas pilnīgi noteikti nav realizējams. Kāpēc? Jo neviens nenāktu. Tieši tik paradoksāli. Neviens neatnāktu. Lai gan domas ir ļoti labas, lai gan tik daudziem tās patīk, lai gan tik daudzi gatavi mani saukt par "ģeniālu savā vienkāršībā".
*
Nu, piemēram, kaut kas ļoti vienkāršs, kas cilvēkiem liekas interesanti un par ko daži atļaujas muldēt, ka viņi gan nāktu, un par kuru citi vismaz godīgi pasaka - ļoti interesanti, bet es nenāktu, jo man nebūtu laika un būtu par slinku.
*
Tusēties foršu cilvēku kompānijā ir... nu jā, forši, taču lielākā daļa domājošu, interesantu, kaut cik inteliģentu cilvēku ir kaut reti jutuši tādu sajūtu, ka šitas viss jau ir bijis, ka cik var, ka tas tomēr... nu kaut kas nav. Un tad nemaz negribas ne nākt, ne tusēt, ne runāties. Taču jebkādi mēģinājumi padarīt šo tusēšanos interesantāku, ieviešot kaut ko jaunu, kādu struktūru, kādu, nezinu, nemāku atrast vārdu, ne jau jēgu, bet... nu nezinu, kaut ko jaunu, kaut ko citādu, kā "visi sanāca kopā, parunājās, paēda, padzēra", tā pēkšņi visi reaģē uz šiem mēģinājumiem saasināti un labāk paliek pie vecā... nekā. Uz jebkādiem mēģinājumiem ieviest kaut ko vairāk, tiek reaģēts ar stereotipisko attieksmi, kādu agrīnajos pusaudža gados raisīja vecā, resnā tante, kas gribēja radu garlaicīgajā pasākumā spēlēt kādu tizlu spēli, mēģinot kruto pusaudzīti piespiest spēlēt kaut ko kasdārzā veidīgu. Labāk ir padirnēt, nedaudz papļāpāt, paspaidīt telefonu un vākties prom.
*
Piemēram, viena no manām idejām - katrs cilvēks nāk ar sevis sagatavotu 10min prezentāciju par kādu mākslas, kultūras, literatūras, mūzikas, filosofijas tēmu. Pats vienkāršākais - youtube parāda filmas treileri un pastāsta, kas ir īpašs šajā filmā. Uzliek dziesmiņu un pēc tās noklausīšanās pastāsta, kādas izjūtas tā viņam raisa un kāpēc patīk, un visi dalās ar to, vai viņiem ir līdzīgi, vai arī sajūtas un vērtējums ir pavisam cits. Advancētāk - cilvēks nolasa fragmentu no grāmatas vai norunā dažus dzejoļus un pastāsta par kādu autoru, par kādu grāmatu, par kādu krājumu, un dalās kāpēc viņam šis autors vai grāmata patīk. Citi saka, vai viņiem tas ir ieinteresējis un ko viņi domā par šādu tēmu un stilu. Vēl advancētāk - cilvēks uztaisa prezentāciju ar 10 gleznām no viena autora vai par vienu tēmu no dažādiem autoriem, uzliek mūziku slide show un vēl kaut ko nokomentē par konkrēto autoru vai gleznu tēmu. Vēl - cilvēks izpēta, ko par kādu tēmu saka dažādi filosofi un kaut kādā veidā to interesanti prezentē.
*
Runa nav pēkšņi par renesanses mākslu vai Dekartu. Viss nav jāpadara senatnīgs un stulbs. Kāpēc neizpētīt kādu moderno atziņu, kādu ļoti provocējošu tēmu, kādu pilnīgi nenormālu mūzikas stilu? Doma - atrod kaut ko, kas citiem interesēs, nevis rādi to, kas patīk tikai tev.
*
Galvenā doma - katru piektdienu (piemēram) cilvēkiem ir vieta, kur notiek šāds pasākums. Nāk kuru reizi var un grib. Ja sanāk 6 cilvēki, tad pa 10 ir aizpildīta tikai stunda, bet tusēt var vismaz 3. Uzsveru - tās prezentācijas NAV galvenais. Galvenais ir kopā sanākšana un tusiņš!!! Tas viss ir vienkārši piedeva, ko ik pa brīdim pieslēgt. Tas ir tāpēc, lai sarunas aiziet gultnēs, kas ir tālākas no ikdienas, lai sarunas būtu par kaut ko, ko kāds varbūt vispār nav iedomājies apskatīt, lai ienestu kādu personīgumu, lai parādītu sevi - kas man interesē, ko es esmu atradis, lai iepazītos dziļāk un interesantāk. Lai sarunas būtu kaut nedaudz citādākas, kā vienkārši kaut kur dirnot un darot to, kas ir simts reizes darīts - patiesībā neko.
*
Izņēmums ir Vikkas saieti, bet tā man jau kopš pusaudzības nav izdevies sarīkot kaut ko tiešām citādāku, lai gan cilvēki tik bieži jūsmīgi izsakās par manām idejām. Ir bijusi ideja - vienkārša pavisam - masku balle. O, jā, tik sen nav tādā būts, būtu tik forši. Pamēģini uzrīkot - atnāk maz cilvēku, pusei nav masku, otrai pusei ir kaut kas 5min saļipināts. Izdomā kādu tematisko pasākumu - nafig vajag, labāk padirnēt tāpat kā parasti. Visi mēģinājumi kaut ko interesantāku padarīt (ne jau spraigas diskusijas vidū, bet kad iestājusies garlaicība) tiek uztverti kā jau šis piedāvājums iet kasdārzā no vecās tantes.
*
Jā, man ir nostaļģiskas ilgas pēc laikiem, kad cilvēkiem nebija ierakstītas mūzikas, kad vajadzēja spēlēt dzīvajā, kad nebija filmu - vajadzēja vien pašiem kaut ko spēlēt, kad nebija visādu izklaižu un tiešām cilvēki nāca kopā un kaut ko izdomāja, kāds dziedāja, kāds spēlēja, kāds atrādīja gleznu, bija masku balles un tematiskās balles, bija filosofiskas diskusijas un vēl un vēl, un vēl viss kas skaists. Jo nebija surogātu, kas atrauj cilvēkus citu no cita!
*
Lasīju Ilustrētajā vēsturē par senajiem saloniem, ja godīgi, apraudājos. Kā man gribētos būt salona saimniecei...
*
Nu kāpēc tā ir? Kāpēc no malas visi brēc, ka tik labas idejas, kā es gribētu!!! Bet nekad nekas tāds nesanāk, jo nevienam nav laika, tikai muti vārstīt ir laiks!!!