Paliku ar muti vaļā
Ja kāds mani būtu redzējis ar tādu sejas izteiksmi par kaut ko citu, man būtu kauns, bet tagad nē. Neviens gan neredzēja. Tas gan reti kuram ir saprotams, kas tur īpašs, bet manas attiecības ar dabu un tās brīnumiem ir īpašas.
Skatos Planet Earth daļu Caves, un tur ļoti burvīgi skaista stalaktītu ala, tādos zilgani zaļos toņos ar gaišām stalagnātu kolonnām, vienkārši fantastiski jau pats par sevi. Un tad... no sānu alas izlido... nē, izpeld akvalangists. Izrādās tas viss ir zem ūdens, bet tas ir tik nekustīgs un tīrs, dzidrs kā Dieves skatiens, ka nekādi nepateiksi, ka viss norisinās ZEM ŪDENS. Tas bija kaut kas tik neaprakstāms, ka es paliku ar muti vaļā un uzacīm līdz matu līnijai. Tas ir tāds skaistums, kādu es pat sapņos reti esmu redzējusi.
Tālāk ir par kaut ko vēl interesantāku. Izrādās Jukatanas pussalā nav ezeru un upju, strautiņu un avotu. Maiju civilizācija bijusi atkarīga no milzīgām zemūdens alām, kas pildītas ar ūdeni. Tās darbojas kā ezeri, kam tikai šur tur ir izeja uz augšu. Tur mīt krokodili un zivis, aug ūdensaugi, bet tālāk... kaut kur ļoti tālu no kādas ieejas gaismai, ir... augi. Kā zināms, pasaulē pastāv ekosistēmas, kas nav saistītas ar saules piedāvāto enerģiju, bet augi gan tur nav sastopami. Bet šeit... jā, no griestiem nāk nepārprotami kaut kas augveidīgs, bet tāds nezaļš, vairāk brūns... tās ir KOKU SAKNES!!! Koku saknes peld zemūdens ezerā. Tādā veidā koki iegūst ūdeni, izgraužoties ar saknēm cauri klintij.
Jau pirms tam likās, ka šī ir vislabākā daļa šai brīnumainajai dokumentālo filmu sērijai, bet tagad jau pavisam, lai gan ir tikai puse. Ēdu pa gabaliņam kā konfekti.
Pirms tam bija par tumsā spīdošiem tārpiem, kas pārvietojas pa gļotu taciņām, ko izkarina no alas griestiem. Viņi iet pa pašu radītiem tuneļiem un izliek lamatas. Gaisā karājas simtiem gļotainu tuneļu!
Tālāk bija par ekosistēmu, kas tumsā dzīvo tikai no sikspārņu kakām un līķiem. Tārpi, vaboles, krabji, visi pilnīgi atkarīgi no tā, ko ienes iekšā un atstāj sikspārņi.
Un tās alas... kā milzīgi elles caurumi pēkšņi veļas zemē kā atvari. Visvairāk man patīk alu ieejas, kur kā spožs stars iespīd gaisma, izgaismojot vīteņus un citus mazus augus, kas iestiepjas dziļi alā un barojas no šī retā viesa - konkrētā leņķī spīdoša gaismas stara. Tas izskatās tik fantastiski, šie zaļumi alas dibenā un tas viens gaismas stars.
Dzīvība vienmēr atrod veidus, kā izpausties. Es tiešām nesaprotu, kā var nejust noslēpumainu bijību par to, cik ļoti varena un cik ļoti dzīvot griboša ir dzīvība.
Skatos Planet Earth daļu Caves, un tur ļoti burvīgi skaista stalaktītu ala, tādos zilgani zaļos toņos ar gaišām stalagnātu kolonnām, vienkārši fantastiski jau pats par sevi. Un tad... no sānu alas izlido... nē, izpeld akvalangists. Izrādās tas viss ir zem ūdens, bet tas ir tik nekustīgs un tīrs, dzidrs kā Dieves skatiens, ka nekādi nepateiksi, ka viss norisinās ZEM ŪDENS. Tas bija kaut kas tik neaprakstāms, ka es paliku ar muti vaļā un uzacīm līdz matu līnijai. Tas ir tāds skaistums, kādu es pat sapņos reti esmu redzējusi.
Tālāk ir par kaut ko vēl interesantāku. Izrādās Jukatanas pussalā nav ezeru un upju, strautiņu un avotu. Maiju civilizācija bijusi atkarīga no milzīgām zemūdens alām, kas pildītas ar ūdeni. Tās darbojas kā ezeri, kam tikai šur tur ir izeja uz augšu. Tur mīt krokodili un zivis, aug ūdensaugi, bet tālāk... kaut kur ļoti tālu no kādas ieejas gaismai, ir... augi. Kā zināms, pasaulē pastāv ekosistēmas, kas nav saistītas ar saules piedāvāto enerģiju, bet augi gan tur nav sastopami. Bet šeit... jā, no griestiem nāk nepārprotami kaut kas augveidīgs, bet tāds nezaļš, vairāk brūns... tās ir KOKU SAKNES!!! Koku saknes peld zemūdens ezerā. Tādā veidā koki iegūst ūdeni, izgraužoties ar saknēm cauri klintij.
Jau pirms tam likās, ka šī ir vislabākā daļa šai brīnumainajai dokumentālo filmu sērijai, bet tagad jau pavisam, lai gan ir tikai puse. Ēdu pa gabaliņam kā konfekti.
Pirms tam bija par tumsā spīdošiem tārpiem, kas pārvietojas pa gļotu taciņām, ko izkarina no alas griestiem. Viņi iet pa pašu radītiem tuneļiem un izliek lamatas. Gaisā karājas simtiem gļotainu tuneļu!
Tālāk bija par ekosistēmu, kas tumsā dzīvo tikai no sikspārņu kakām un līķiem. Tārpi, vaboles, krabji, visi pilnīgi atkarīgi no tā, ko ienes iekšā un atstāj sikspārņi.
Un tās alas... kā milzīgi elles caurumi pēkšņi veļas zemē kā atvari. Visvairāk man patīk alu ieejas, kur kā spožs stars iespīd gaisma, izgaismojot vīteņus un citus mazus augus, kas iestiepjas dziļi alā un barojas no šī retā viesa - konkrētā leņķī spīdoša gaismas stara. Tas izskatās tik fantastiski, šie zaļumi alas dibenā un tas viens gaismas stars.
Dzīvība vienmēr atrod veidus, kā izpausties. Es tiešām nesaprotu, kā var nejust noslēpumainu bijību par to, cik ļoti varena un cik ļoti dzīvot griboša ir dzīvība.