Dvīņu liesmas
Vienmēr esmu smējusies par šo konceptu, taču vairāk tieši par tiem trakajiem, kas ņemas ar to tādā psihopātiskā jūsmā. Nesen palasīju internetā par tēmu, un sapratu, ka tomēr ir arī normāli cilvēki, kas par to raksta, un viņu teiktais liekas tīri sakarīgs, ticams. Tādu ir mazākums, bet arī ne tik ļoti maz. Palasīju arī par to, kas tas vispār ir, un izrādās ir arī jēdzīgas teorijas. Nevis, ka tā ir viena dvēsele, bet gan divas, taču vistuvāk saistītas. Tāpat kā ir 10-30 dvēseļu lielās ģimenes un apmēram 300 dvēseļu lielās saimes, tāpat ir šis viens cilvēks, kas ir saistīts vistuvāk, bet nekādā veidā ne mistiskāk, tā nav nekāda viena dvēsele un vispār nav pamata to uztvert ar to pārdabisko, romantizēto jūsmu, kā to parasti uztver. Ja to pagriež šādi, man sajūtās kā neidentisko dvīņu piedzimšanu, tad viss liekas daudz ticamāk.
Sagribējās pēc jaunās teorijas izanalizēt savu dzīvi, ja nu tā tiešām būtu. Īpaši pēc Cloud Atlas noskatīšanās gribas par to domāt, un pēc mana šīs nakts sapņa. Uz brīdi pieņemšu, ka šī teorija ir patiesa.
Tad man ir jāsāk domāt - laikam jau es to savu vistuvāko dvēseli nepazīstu šajā dzīvē. Protams, ir vieni seni murgi, kādiem es nekad mūžā neticētu, ja nebūtu izjutusi, taču es domāju, ka visticamāk viens cilvēks vienkārši ir ļoti līdzīgs tai manai dvīņu liesmai (ja tāda ir), nevis viņš tā ir.
Tad tālāk sanāk domāt - pēc šīs četru pakāpju teorijas, katram ir viens dvīnis, pēc tam līdz 30 brāļu un māsu, pēc tam līdz 300 māsīcu un brālēnu, un tad visi citi ir vienkārši svešinieki, ar ko īpaši nekādas darīšanas tuvākas nesanāk.
Problēmas sākas, kad es saprotu, ka man ir vismaz 2 cilvēki šajā dzīvē, ko es izceļu pāri citiem. Taču vēl kādi 5 ir otrajā kārtā. Ja tie divi ir no brāļiem un māsām, tad tie 5 ir no paziņām, bet kur tad ir vēl zemākā kārta? Kur tad ir tie cilvēki, ar ko man vēl arvien ir ļoti daudz darīšanu, bet kuri nav tik ļoti tuvi dvēseliskā ziņā?
Tad es nonāku pie problēmas, ka vai nu tie mani 2 ir dvīņu (trīņu) liesmas, bet tad sanāk vairāk, kā pēc teorijas vajag (un kaut kā mani māc aizdomas, ka mēs neesam tikai trīs), vai arī daudzi citi mani tuvie ir tikai paziņas. Esmu visai (95%) pārliecināta, ka tie divi ir citas kategorijas, kā tie pārējie. Tātad, vai nu mana poliamorija sakņojas stipri dziļākos slāņos, kā man iepriekš licies, jo visa mana dvēseļu ģimeņu iekārta ir poliamora, ne tā kā citiem, un nekāda dvīņa man nav, bet mēs esam, teiksim, pieci, vai arī man ir vairāk kārtu, kādas nav citiem vai par kādām viņi nenojauš.
Man liekas, ka ticamākais ir tas - dvīni es neesmu satikusi, bet man tāds ir, taču mēs esam mazā ģimenītē, teiksim, 6, trīs pārīši, un tad tālāk nāk parastā ģimene, un tad vēl tālāk - radu saime.
Vai arī man ir ļoti labas attiecības ar radiem, kas ir tālāki par ģimeni.
Baigi tehniski, bet es to visu tā interesanti jūtu, pa slānītim.
Vienīgais, kas mani mulsina, ir tas, ka man jau būtu jājūt tā radniecība arī ar savas ģimenes mīļotajiem, bet tā nav. Tad uzreiz jautājums - vai viņiem tie varbūt ir tikai paziņas, tāpēc es neatpazīstu? Vai man viņi patiesībā nav tik tuvi, kā man šobrīd liekas, un mūs saista vairāk karma, kā patiesa dvēseļu radniecība?
Tas būtu jocīgi, jo ne vienmēr man šie cilvēki, par kuriem ir sajūta, ka brālis vai māsa, ir labas attiecības. Bieži vien viņi man pat ne pārāk patīk, vai šajā dzīvē vispār ir ienaidnieki. Taču tas nebojā radniecības sajūtu, tāpat kā tie, kas tagad ir mīļi cilvēki, bieži tomēr neliekas tā pilnīgi dvēseliski tuvi, lai cik šajā dzīvē es viņus nemīlētu.
Tad nu ko, es laikam vēl arvien varu cerēt, ka labākais man ir priekšā un es varu satikt savu dvēseles dvīni. Protams, ne jau katram tas dzīvē paredzēts, bet cerēt var vienmēr, un man pat sāk šī doma iepatikties. Jau ir labi ar tiem diviem (nu labi, ar vienu - bija, jo mēs vairs neredzamies), tad laikam jau tā sajūta, ka kāds ir tik ļoti tuvs, varētu būt vēl fantastiskāka, kā to apraksta. Piemēram, kas man likās neparasti, ka tiešām daudzi cilvēki saka, ka nespēj saprast un saskatīt sava dvīņa acu krāsu, tikko kā skatās acīs, atveras kaut kāds cits līmenis, un sanāk ielūkoties dziļā melnumā vai baltā gaismā, kā nu kuram. Un tad fiziski nevar saskatīt, kādā krāsā ir acis.
Tas būtu interesanti. Un tas būtu tieši man, jo neko citu es tik augstu nevērtēju, kā tuvību.
Sagribējās pēc jaunās teorijas izanalizēt savu dzīvi, ja nu tā tiešām būtu. Īpaši pēc Cloud Atlas noskatīšanās gribas par to domāt, un pēc mana šīs nakts sapņa. Uz brīdi pieņemšu, ka šī teorija ir patiesa.
Tad man ir jāsāk domāt - laikam jau es to savu vistuvāko dvēseli nepazīstu šajā dzīvē. Protams, ir vieni seni murgi, kādiem es nekad mūžā neticētu, ja nebūtu izjutusi, taču es domāju, ka visticamāk viens cilvēks vienkārši ir ļoti līdzīgs tai manai dvīņu liesmai (ja tāda ir), nevis viņš tā ir.
Tad tālāk sanāk domāt - pēc šīs četru pakāpju teorijas, katram ir viens dvīnis, pēc tam līdz 30 brāļu un māsu, pēc tam līdz 300 māsīcu un brālēnu, un tad visi citi ir vienkārši svešinieki, ar ko īpaši nekādas darīšanas tuvākas nesanāk.
Problēmas sākas, kad es saprotu, ka man ir vismaz 2 cilvēki šajā dzīvē, ko es izceļu pāri citiem. Taču vēl kādi 5 ir otrajā kārtā. Ja tie divi ir no brāļiem un māsām, tad tie 5 ir no paziņām, bet kur tad ir vēl zemākā kārta? Kur tad ir tie cilvēki, ar ko man vēl arvien ir ļoti daudz darīšanu, bet kuri nav tik ļoti tuvi dvēseliskā ziņā?
Tad es nonāku pie problēmas, ka vai nu tie mani 2 ir dvīņu (trīņu) liesmas, bet tad sanāk vairāk, kā pēc teorijas vajag (un kaut kā mani māc aizdomas, ka mēs neesam tikai trīs), vai arī daudzi citi mani tuvie ir tikai paziņas. Esmu visai (95%) pārliecināta, ka tie divi ir citas kategorijas, kā tie pārējie. Tātad, vai nu mana poliamorija sakņojas stipri dziļākos slāņos, kā man iepriekš licies, jo visa mana dvēseļu ģimeņu iekārta ir poliamora, ne tā kā citiem, un nekāda dvīņa man nav, bet mēs esam, teiksim, pieci, vai arī man ir vairāk kārtu, kādas nav citiem vai par kādām viņi nenojauš.
Man liekas, ka ticamākais ir tas - dvīni es neesmu satikusi, bet man tāds ir, taču mēs esam mazā ģimenītē, teiksim, 6, trīs pārīši, un tad tālāk nāk parastā ģimene, un tad vēl tālāk - radu saime.
Vai arī man ir ļoti labas attiecības ar radiem, kas ir tālāki par ģimeni.
Baigi tehniski, bet es to visu tā interesanti jūtu, pa slānītim.
Vienīgais, kas mani mulsina, ir tas, ka man jau būtu jājūt tā radniecība arī ar savas ģimenes mīļotajiem, bet tā nav. Tad uzreiz jautājums - vai viņiem tie varbūt ir tikai paziņas, tāpēc es neatpazīstu? Vai man viņi patiesībā nav tik tuvi, kā man šobrīd liekas, un mūs saista vairāk karma, kā patiesa dvēseļu radniecība?
Tas būtu jocīgi, jo ne vienmēr man šie cilvēki, par kuriem ir sajūta, ka brālis vai māsa, ir labas attiecības. Bieži vien viņi man pat ne pārāk patīk, vai šajā dzīvē vispār ir ienaidnieki. Taču tas nebojā radniecības sajūtu, tāpat kā tie, kas tagad ir mīļi cilvēki, bieži tomēr neliekas tā pilnīgi dvēseliski tuvi, lai cik šajā dzīvē es viņus nemīlētu.
Tad nu ko, es laikam vēl arvien varu cerēt, ka labākais man ir priekšā un es varu satikt savu dvēseles dvīni. Protams, ne jau katram tas dzīvē paredzēts, bet cerēt var vienmēr, un man pat sāk šī doma iepatikties. Jau ir labi ar tiem diviem (nu labi, ar vienu - bija, jo mēs vairs neredzamies), tad laikam jau tā sajūta, ka kāds ir tik ļoti tuvs, varētu būt vēl fantastiskāka, kā to apraksta. Piemēram, kas man likās neparasti, ka tiešām daudzi cilvēki saka, ka nespēj saprast un saskatīt sava dvīņa acu krāsu, tikko kā skatās acīs, atveras kaut kāds cits līmenis, un sanāk ielūkoties dziļā melnumā vai baltā gaismā, kā nu kuram. Un tad fiziski nevar saskatīt, kādā krāsā ir acis.
Tas būtu interesanti. Un tas būtu tieši man, jo neko citu es tik augstu nevērtēju, kā tuvību.