Cilvēka un dabas attīstība
Pastāv daudz teoriju par to, kā būtu jāattīstās cilvēkiem. Transhumānisma vēlme kļūt virtuāliem, dažādi specifiskas krustošanas un eigēnikas paņēmieni, atgriešanās pie dabas pilnībā, atlantīdas genoma atkalaktivizēšana utt.
Mana vismīļākā teorija ir manis pašas izdomāta, bet, domājams, ka to jau kāds cits arī ir izdomājis. Šo teoriju var attīstīt divos virzienos - ģenētiski un enerģētiski, bet, pieņemsim, ka vienalga, kurā variantā.
Smalki izsakoties, es vēlētos palielināt dzīvības kapacitāti. Kas tas ir?
Visi zina, ka pastāv radījumi, kas spēj izturēt pat mīnus grādus un viņu asinis nesasalst, lai gan viņi ir aukstasiņu, tāpat ir siltasiņu radījumi, kas spēj izturēt līdz -70 grādiem un vairāk. Pastāv zvēri, kas spēj lidot visu savu mūžu, izņemot kad ir ligzdā kā mazuļi vai perējot. Pastāv visdažādākās spējas, elektromagnētiskā lauka jušana, ultraskaņas dzirde un infrasarkano staru redze. Dzīvnieki, kas skrien, peld un lido neiedomājamā ātrumā. Dzīvnieki, kas iztur karstu, aukstu, sausu un slapju, bez skābekļa un bez ūdens, skābi un sārmu, sāļumu un piesārņojumu.
Taču nav tāda superdzīvnieka, kam būtu talants uz to visu. Kāpēc nav? Jo dzīvnieku pasaulē ir ierobežoti resursi pārtikas ziņā. Daba vienmēr taupa un piešķir tikai to, kas konkrētajā vietā ir visvajadzīgākais. Dabai nav resursu dot to visu vienam radījumam... izņemot rietumu cilvēkam. Dzīves līmenis attīstītajās valstīs ir tāds, ka cilvēki varētu ēst visu dienu (un daži to arī dara, tikai, protams, nekāda labuma no tā nav). Ja izdotos dabu pārliecināt, ka resursu enerģijas iegūšanai tagad ir daudz vairāk, varētu dabūt supercilvēku, kas panestu aukstumu un varētu pliks uzturēties Antarktīdā, varētu sevi atdzesēt Sahārā, varētu elpot zem ūdens un ilgu laiku iztikt bez gaisa vispār, kas varētu skriet un skriet un pacelt tonnas, un gulēt tikai tāpēc, ka patīk, varētu redzēt visus iespējamos spektrus un dzirdēt visas frekvences.
I want to smell dark matter.
Cilvēki varētu neslimot un iegūt superimunitāti, saaudzēt kaulus desmitreiz ātrāk, reģenerēt pazaudētus locekļus un piedzemdēt desmitīšus.
Visu daba var dot, visu, ja tikai pietiktu resursu. Un resursu pietiek!
Kā lai pārliecina dabu, ka var attīstīt cilvēku, cik vien spēka, jo ēst viņam pietiks?
*
Es tajā visā saskatu konkrētu dzīvības spēku, cik tā ir. Daba ir ļoti limitēta. Pasaulē ir kopējs enerģijas līmenis, kas netiek pārkāpts. Kas ir vienam, tas nav citam, un visiem ir apmēram vienādi. Katra konkrētajos apstākļos veiksmīga suga dabū konkrētu komplektu visādu spēju, bet nekad vairāk kā tai vajag. Daba nevar to atļauties.
Ja mēs varētu piešķirt vienalga kādā veidā tādu skaisti izsakoties - dzīvības spēku, daba spētu daudz vairāk un mums pat nebūtu vajadzīgas tehnoloģijas.
Es nezinu, kā tas ir panākams, bet man par to ir tāda konkrēta sajūta. Es nemāku to aprakstīt, bet es spēju iedomāties pasauli, kur tas dzīvības spēka līmenis ir augstāks, piemēram, vairāk skābekļa atmosfērā, lielākas iespējas iegūt kaut ko nemedījot, piemēram, no saules, no tā, kas ir pieejams vienmēr. Tāda pasaule, kur visi ir daudz stiprāki, lielāki, ilgāk dzīvo, kur visa ekosistēma ir stiprāka, kur mājo giganti un spēkavīri, kur visi var daudz vairāk. Protams, viņi jau to nemanītu, viņiem tas liktos normāli, konkurence paliktu konkurence. Un lēnu, zema enerģijas līmeņa pasauli, kur viss kustas priekš mums palēninājumā, kur viss ir mazs un vājš, un slimīgs, un ilgi nedzīvo, bet arī viņiem tas liktos normāli.
Ir baktērijas, kas māk fotosintēzi daudz augstākā līmenī. Ja to iemācītu augiem, tie augtu daudzreiz ātrāk un efektīvāk izmantotu visu, kas ir gaismā, ūdenī, zemē.
E=mc2. Vienā gramā vielas ir tik fantastiska enerģija!
Kā mums iemācīties šo daudzumu izmantot efektīvāk? Kā spēt vai nu ēst vairāk un varēt vairāk, vai ēst mazāk, bet izspiest to enerģijas daudzumu no vielas? Mēs taču gandrīz cik apēdam, tik izd..., gandrīz, salīdzinot ar to, kas tur patiešām ir.
Ak, mani sapņi par pasauli, kas ir pilnāka dzīvības, kur var aizlēkt līdz zvaigznēm, kur var paņemt rokās uguni, kur var nonirt okeāna dzīlēs un paēst no plikas mīlestības uz dzīvi.
Mana vismīļākā teorija ir manis pašas izdomāta, bet, domājams, ka to jau kāds cits arī ir izdomājis. Šo teoriju var attīstīt divos virzienos - ģenētiski un enerģētiski, bet, pieņemsim, ka vienalga, kurā variantā.
Smalki izsakoties, es vēlētos palielināt dzīvības kapacitāti. Kas tas ir?
Visi zina, ka pastāv radījumi, kas spēj izturēt pat mīnus grādus un viņu asinis nesasalst, lai gan viņi ir aukstasiņu, tāpat ir siltasiņu radījumi, kas spēj izturēt līdz -70 grādiem un vairāk. Pastāv zvēri, kas spēj lidot visu savu mūžu, izņemot kad ir ligzdā kā mazuļi vai perējot. Pastāv visdažādākās spējas, elektromagnētiskā lauka jušana, ultraskaņas dzirde un infrasarkano staru redze. Dzīvnieki, kas skrien, peld un lido neiedomājamā ātrumā. Dzīvnieki, kas iztur karstu, aukstu, sausu un slapju, bez skābekļa un bez ūdens, skābi un sārmu, sāļumu un piesārņojumu.
Taču nav tāda superdzīvnieka, kam būtu talants uz to visu. Kāpēc nav? Jo dzīvnieku pasaulē ir ierobežoti resursi pārtikas ziņā. Daba vienmēr taupa un piešķir tikai to, kas konkrētajā vietā ir visvajadzīgākais. Dabai nav resursu dot to visu vienam radījumam... izņemot rietumu cilvēkam. Dzīves līmenis attīstītajās valstīs ir tāds, ka cilvēki varētu ēst visu dienu (un daži to arī dara, tikai, protams, nekāda labuma no tā nav). Ja izdotos dabu pārliecināt, ka resursu enerģijas iegūšanai tagad ir daudz vairāk, varētu dabūt supercilvēku, kas panestu aukstumu un varētu pliks uzturēties Antarktīdā, varētu sevi atdzesēt Sahārā, varētu elpot zem ūdens un ilgu laiku iztikt bez gaisa vispār, kas varētu skriet un skriet un pacelt tonnas, un gulēt tikai tāpēc, ka patīk, varētu redzēt visus iespējamos spektrus un dzirdēt visas frekvences.
I want to smell dark matter.
Cilvēki varētu neslimot un iegūt superimunitāti, saaudzēt kaulus desmitreiz ātrāk, reģenerēt pazaudētus locekļus un piedzemdēt desmitīšus.
Visu daba var dot, visu, ja tikai pietiktu resursu. Un resursu pietiek!
Kā lai pārliecina dabu, ka var attīstīt cilvēku, cik vien spēka, jo ēst viņam pietiks?
*
Es tajā visā saskatu konkrētu dzīvības spēku, cik tā ir. Daba ir ļoti limitēta. Pasaulē ir kopējs enerģijas līmenis, kas netiek pārkāpts. Kas ir vienam, tas nav citam, un visiem ir apmēram vienādi. Katra konkrētajos apstākļos veiksmīga suga dabū konkrētu komplektu visādu spēju, bet nekad vairāk kā tai vajag. Daba nevar to atļauties.
Ja mēs varētu piešķirt vienalga kādā veidā tādu skaisti izsakoties - dzīvības spēku, daba spētu daudz vairāk un mums pat nebūtu vajadzīgas tehnoloģijas.
Es nezinu, kā tas ir panākams, bet man par to ir tāda konkrēta sajūta. Es nemāku to aprakstīt, bet es spēju iedomāties pasauli, kur tas dzīvības spēka līmenis ir augstāks, piemēram, vairāk skābekļa atmosfērā, lielākas iespējas iegūt kaut ko nemedījot, piemēram, no saules, no tā, kas ir pieejams vienmēr. Tāda pasaule, kur visi ir daudz stiprāki, lielāki, ilgāk dzīvo, kur visa ekosistēma ir stiprāka, kur mājo giganti un spēkavīri, kur visi var daudz vairāk. Protams, viņi jau to nemanītu, viņiem tas liktos normāli, konkurence paliktu konkurence. Un lēnu, zema enerģijas līmeņa pasauli, kur viss kustas priekš mums palēninājumā, kur viss ir mazs un vājš, un slimīgs, un ilgi nedzīvo, bet arī viņiem tas liktos normāli.
Ir baktērijas, kas māk fotosintēzi daudz augstākā līmenī. Ja to iemācītu augiem, tie augtu daudzreiz ātrāk un efektīvāk izmantotu visu, kas ir gaismā, ūdenī, zemē.
E=mc2. Vienā gramā vielas ir tik fantastiska enerģija!
Kā mums iemācīties šo daudzumu izmantot efektīvāk? Kā spēt vai nu ēst vairāk un varēt vairāk, vai ēst mazāk, bet izspiest to enerģijas daudzumu no vielas? Mēs taču gandrīz cik apēdam, tik izd..., gandrīz, salīdzinot ar to, kas tur patiešām ir.
Ak, mani sapņi par pasauli, kas ir pilnāka dzīvības, kur var aizlēkt līdz zvaigznēm, kur var paņemt rokās uguni, kur var nonirt okeāna dzīlēs un paēst no plikas mīlestības uz dzīvi.