Mistiskie sapņi
Biju mājās viena, kad ļoti spēcīgi izjutu vecmāmiņas klātbūtni. Viņa ir mans vienīgais kaut cik tuvais cilvēks aizsaulē. Pagaidām ir veicies nevienu vairāk tuvu nezaudēt. Ļoti tuva viņa nebija, bet savā veidā mīļa, un par viņu tiešām ticu, ka viņai varētu rūpēt mans liktenis arī tagad, kad viņai ir citas lietas, ko darīt. Tātad, izjutu viņas klātbūtni tik spēcīgi, kā tikai dažas reizes mūžā esmu jutusi kāda klātbūtni, atskaitot speciālas meditācijas vai šamaniskus ceļojumus. Viņa pati atnāca, bez aicinājuma. Taču es nejutu pilnīgi neko citu, nekādu ziņojumu, neko. Man likās, ka viņa tik ļoti nenāktu pie manis bez mērķa, jo pat nava veļu laiks. Pateicu, lai viņa saka kā man citādāk, jo šitā es neko nejūtu, pat nenojaušu, par ko ir runa.
Pēc divām dienām ciemojos pie mātes, kas man pastāstīja sapni, kur bijām visas trīs un vēl māsa, un viņa to sapņoja nākamajā naktī pēc vecmāmiņas apciemojuma. Spriežu, ka man bija ciet kaut kas, tāpēc viņa rādīja mātei.
Sapnis bija tāds, ka es un māsa esam ļoti mazas, man kādi 5, viņai 3 gadi. Mamma teica, ka viņa nekad mūs neredz citā vecumā kā mēs esam. Sapnī mēs bijām vecmāmiņas dzīvesvietā, mazā miestā Jelgavas novadā. Es tur biju savākusi lielu drazu kaudzi, visādus vecus salmus, skaidas, žagarus, lapas, un taisījos dedzināt nost. Tā bija laba doma, taču es biju kaudzi novietojusi tuvu gan kūtīm, kas no koka, gan sausu žagaru kaudzei, kas nebija mana, gan krūmiem un sausa siena kaudzei - ļoti nepiemērotā vietā, kur var nodedzināt visu, ko vien iespējams, ne tikai drazu kaudzi. Es taisījos laist klāt uguni, bet māte skrēja mani raut nost, taču vecmāmiņa viņu nelaida un teica: lai dedzina, ja uguns ies, kur nevajag, tad iesim palīgā, bet pagaidām lai dedzina, kā māk. Mamma uztraucās un teica, ka es vēl maza, ka nodedzināšu visu un vēl pati apsvilšu, bet vecmāmiņa nepiekrita un teica, ka lai es dedzinu vien, ies palīgā tikai tad, ja vajadzēs, bet mazo māsu gan ļāva savākt malā, jo viņa vēl esot par mazu.
Tā nu māte ar visai lielām šausmām skatījās, kā piecgadīga meitenīte kur uguni klāt milzīgai drazu kaudzei. Uguns uzliesmoja, un, kamēr gāja sapnis, tā nekur neiemetās tālāk, taču sapnis pārtrūka.
Vecmāmiņa atrada veidu kā parādīt man šo ļoti zīmīgo sapni, kaut vai es tajā brīdī nespēju sajust, ko viņa saka.
Es tiešām ļoti gribu nodedzināt ļoti daudz veco drazu, taču varbūt ir tā, ka līdzi nosvils arī kas labs. Varbūt, ka nevajag nodedzināt visus tiltus...
Taču uz šo brīdi man gribas mest nost visu, ko iespējams, un iet tālāk vieglai kā pūciņai. Protams, ka šajā milzīgajā vēlmē visu atmest, es varu izliet ūdeni ar visu bērnu, kā saka.
Varbūt, ka vienkārši vajag būt uzmanīgākai, bet dedzināt vajag. Noteikti vajag!
Ja būtu vairāk jaunā, ko likt vietā, tad gan būtu vieglāk.
Pēc divām dienām ciemojos pie mātes, kas man pastāstīja sapni, kur bijām visas trīs un vēl māsa, un viņa to sapņoja nākamajā naktī pēc vecmāmiņas apciemojuma. Spriežu, ka man bija ciet kaut kas, tāpēc viņa rādīja mātei.
Sapnis bija tāds, ka es un māsa esam ļoti mazas, man kādi 5, viņai 3 gadi. Mamma teica, ka viņa nekad mūs neredz citā vecumā kā mēs esam. Sapnī mēs bijām vecmāmiņas dzīvesvietā, mazā miestā Jelgavas novadā. Es tur biju savākusi lielu drazu kaudzi, visādus vecus salmus, skaidas, žagarus, lapas, un taisījos dedzināt nost. Tā bija laba doma, taču es biju kaudzi novietojusi tuvu gan kūtīm, kas no koka, gan sausu žagaru kaudzei, kas nebija mana, gan krūmiem un sausa siena kaudzei - ļoti nepiemērotā vietā, kur var nodedzināt visu, ko vien iespējams, ne tikai drazu kaudzi. Es taisījos laist klāt uguni, bet māte skrēja mani raut nost, taču vecmāmiņa viņu nelaida un teica: lai dedzina, ja uguns ies, kur nevajag, tad iesim palīgā, bet pagaidām lai dedzina, kā māk. Mamma uztraucās un teica, ka es vēl maza, ka nodedzināšu visu un vēl pati apsvilšu, bet vecmāmiņa nepiekrita un teica, ka lai es dedzinu vien, ies palīgā tikai tad, ja vajadzēs, bet mazo māsu gan ļāva savākt malā, jo viņa vēl esot par mazu.
Tā nu māte ar visai lielām šausmām skatījās, kā piecgadīga meitenīte kur uguni klāt milzīgai drazu kaudzei. Uguns uzliesmoja, un, kamēr gāja sapnis, tā nekur neiemetās tālāk, taču sapnis pārtrūka.
Vecmāmiņa atrada veidu kā parādīt man šo ļoti zīmīgo sapni, kaut vai es tajā brīdī nespēju sajust, ko viņa saka.
Es tiešām ļoti gribu nodedzināt ļoti daudz veco drazu, taču varbūt ir tā, ka līdzi nosvils arī kas labs. Varbūt, ka nevajag nodedzināt visus tiltus...
Taču uz šo brīdi man gribas mest nost visu, ko iespējams, un iet tālāk vieglai kā pūciņai. Protams, ka šajā milzīgajā vēlmē visu atmest, es varu izliet ūdeni ar visu bērnu, kā saka.
Varbūt, ka vienkārši vajag būt uzmanīgākai, bet dedzināt vajag. Noteikti vajag!
Ja būtu vairāk jaunā, ko likt vietā, tad gan būtu vieglāk.