Riebīgā uguntiņa
Tā ir, ka man skauž vārdi un attieksme, kas veltīti kopas biedrenei, pie kuras notiek pasākumi. Protams, ka sakarā ar viņas maka biezumu, mašīnu, to, ka viņa ir viesmīlīga būtne un uzņem visus savā mājā, viņa ir pelnījusi vislielākos paldies. Nenoliedzu. Senāk pasākumi bija pie manis, un es zinu, ka tas ir grūti, pat tad, ja man nebija naudas pirkt visiem tortes un klāt galdu ar trīspadsmit ēdieniem. Tomēr par visu jāparūpējas. Viņa to dara perfekti un es to novērtēju, man nemaz neskauž tas, kas viņai pienākas - bez viņas vairs nekas nenotiktu, jo man vairs nav savas mājas un dārza, kur visu rīkot. Taču, kad no kāda cilvēka VISI paldies aiziet tikai viņas virzienā, man kremt un kļūst skumji. Vai tas ir no manas puses stulbi? Varbūt, neesmu tik morāla būtne, lai visu izsvērtu, taču es zinu, cik ļoti gatavojos šiem pasākumiem. Nekautrēšos teikt, kā ir - es esmu ideju ģenerators, un trešdaļa līdz pat puse ideju, kā kurā pasākumā, kas tiek realizētas, ir manas idejas. Tāpat es mājās gatavojos, saceru dziesmas, pērku dažkārt kaut ko vajadzīgi, gatavoju dūmu rīkstes, ko lieto visi, nesu iesvētītus priekšmetus izmantošanai, daudz lasu un mācos par tēmu. Tāpat arī divi pārējie kopas biedri iegulda savu artavu. Mēs visi četri piedalāmies un rīkojam, un kad es izdzirdu vārdu - paldies! - attiecinātu tikai saimnieces virzienā, man jāatzīst tiešām sāp sirds. Jā, tā nav mana māja, mana mašīna, mana zeme.
Kāpēc tas tik ļoti sāp ir tas, ka man tas viss, izņemot mašīnu, bija. Man tik ļoti patika uzņemt pie sevis cilvēkus un dzirdēt to paldies. Es tiešām centos pati pateikt paldies arī pārējiem, kas iesaistījās rīkošanā. Tiešām centos atcerēties un neaizmirst citu cilvēku veikumu.
Jocīgas izjūtas. Tiešām tur ir pazudusi mana pašapziņa - kopš man nav mājas un mūžīgā tusiņu vieta Teiksmas aprūpēta vairs nepastāv, es pēkšņi esmu zaudējusi vismaz pusi savas vērtības citu cilvēku priekšā, lai gan manis ieguldītais darbs ir tikai samazinājies, ne pazudis.
Protams, ka es esmu tik netaktiska, lai nākamajā reizē vienkārši pateiktu, ka tas man liek justies skumji, ka mans darbs paliek aiz kadra un netiek novērtēts... taču tas, protams, mani padarītu par vēl jocīgāku apkārtējo cilvēku acīs.
Pie tam viņa ir tik izcila būtne, ka pat pasākumam notiekot kaut kur citur, man pašai pēc tam stāsta - kā viņa visu izplānojusi, cik tas viss, ko viņa dara, bija izcili - pat par manām idejām, ko realizējām kopā.
Man laikam nekad nebūs tās pārliecinātās auras, palikšu kā tāds hipiju bērns, kurš ir tikai tā starp citu.
Tas nav nekas liels, taču interesanti skatīties, kā viss plūst, viss mainās... un kādi ir tā cēloņi.
Vienalga gada rata pasākumi ir vieni no skaistākajiem brīžiem manā dzīvē un mana kopa man mīļa un dārga, un svarīga. Un kopa, protams, ne pie kā šeit nav vainīga.
Vainīga ir mana atkarība no ārēja vērtējuma.
