Šodien jutos tik svētīgi. Nogāju gan tikai kādus 6 kilometrus, bet lēnām un izbaudot, lielu gabalu pa mežu. Aukstuma enerģijai un sajūtai piemīt kas dzidri tīrs, skaudri patiess. Tas kā nosalst kājas starp apakšsvārkiem un zābakiem, kā tās kļūst sarkanas un dzīvīgas, kad nonāk siltumā, kā aktivizējas asinsrite un domāšana kļūst asa - tas ir svēti. Aukstums ir visgrūtāk apgūstamā enerģija no visām četrām, ja mēs skatāmies no šīs puses, bet man tā ir visvieglākā. Palaist aukstumu zem brunčiem un ķiķināt kā meitenītei - tas ir tik smieklīgi un jautri :D Aukstums nav tikai vecs vecis ar leduspilnu bārdu. Man lausks atgādina Toru, kas ar savu veseri vareni cērt pa pakšiem. Murrr, es jūtos tik laimīga ziemā :) Atvērt logu, (atceroties nepiespiesties radiatoram) un sajust visu ķermeni nodrebam no baudas, murrr..... nu tā taču nevar nevienā citā gadalaikā :) Katram laikam savi prieki, bet man aukstuma prieki ir vieni no spilgtākajiem. |