Pēdējā laikā un arī senāk savā praksē esmu saskārusies ar gadījumiem, kad klienti vai vienkārši cilvēki diskusijās vēlas, lai viņiem pasaka kādu rituālu, kādu paņēmienu, kādu tradīciju, kā viņi var kaut ko sev palīdzēt. Parasti man nav žēl, un ja nav arī slinkums, es varu padalīties. Bieži pēc tam ir jautājums - vai tad tik vienkārši? Vai tad tas strādā? Vai tu pati to izmanto? Ja jau tā, tad katrs varētu būt baigais specs. Tad nu man gribējās mazliet parunāt par to, vai tiešām tā ir, ka visi paņēmieni ir tik vienkārši, un kāpēc ir paņēmieni, kurus nevis nedrīkst, bet kurus nav jēgas stāstīt plašai publikai. Visā šajā rakstiņā rakstīšu no savas tradīcijas skatpunkta, taču tas noteikti varētu būt līdzīgi citiem. Kādus prakses elementus nav vērts stāstīt nespecam: 1. Šis paņēmiens ietver daudz ko tādu, ko vajag apgūt iepriekš. Piemēram, sagatavot kādu priekšmetu, apgūt konkrētu tehniku, iegūt kādus konkrētus resursus. Iedomājieties, es cilvēkam pasaku - parastā rituālajā aplī atver rietumu vārtus, ar athame uzvelc ūdens zīmi, āmuļa novārījumā, kas atrodas rituālajā kausā ielej jūras ūdens pilienu, pēc tam apmaisi trejdeviņas reizes ar balto nazi un izdzer, pēc tam nodziedi veiksmes dziesmu, aizver vārtus un dzīvo laimīga, un zini tas viss jādara pirmajā iekšējā pavasara dienā, kas iekrīt augošā mēnesī. Jautājumi - kas ir parastais rituālais aplis, kas ir athame, kas ir rietumu vārti, kāda ir ūdens zīme, internetā var atrast dažādas, kur var ievākt āmuli, kāds ir rituālais kauss, kā lai es tagad ziemā, kad jūra sasalusi, dabūju jūras ūdeni, kāds ir baltais nazis un kāda ir veiksmes dziesma? Labi, es to visu paskaidroju. Tālāk - cilvēkam ir ilgu laiku jātrennējas uzvilkt aplis, viņam ir jāuzzina, kā gatavo athame un kā to iesvēta (nerunājot par to, ka viņam vajag visu, kas ir vajadzīgs tā iesvētei), pēc tam cilvēks mēnešiem mācās strādāt ar rietumu vārtiem, tad viņš gaida pavasari, lai ievāktu āmuli un brauc tuvākais uz Liepāju to savākt, tad viņš saprot, ka vajadzēja viņu vākt kaut kā specifiski, brauc atkal, tad iesvēta rituālo kausu, pirms tam pasūta to ebejā, gatavo un iesvēta balto nazi, ilgi domā un raksta, kādi varētu būt viņa veiksmes vārdi, pārsimts reižu saprot, ka nē, šitie nebūs, ilgi pēta savus iekšējos ciklus, lai saprastu, kad ir iekšējais pavasaris un pēta mēness kalendāru. Rezultātā šis cilvēks ir tik gudrs, ka saprot, ka tāds rituāls viņam nafig nav vajadzīgs un izdomā pats labāku rituālu. Pa ceļam viņš ir kļuvis par vikāni, pievienojas manai Vikkas kopai un kļūst par augsto priesteri. Tas ir labākais variants, ko cilvēks var darīt, taču maigi izsakoties cilvēki tā parasti nedara. Sliktākajā gadījumā cilvēks izdomā to, ko nejūt, paņem par athame vecāsmātes cūku kaujamo tuteni, pavicina to rietumu virzienā, ar papīra nazīti apmaisa skārda bundžā ielietu ūdeni, kurā peld kaut kas, ko vietējā čigāniete sauc par āmuli, nodzied Mailijas Sairusas dziesmiņu, jo liekas, ka tā nes veiksmi, un ātri vien nomirst pēc visa šī farsa, jo izrādās čigāniete nekrāpās, tas tiešām bija āmulis, bet ar visām ogām likt to tējā nevajadzēja, bet kuru gan interesē tādi sīkumi. Sliktākais ir tas, ka pēc šādiem gadījumiem cilvēki mēdz teikt (ja izdzīvo) - nekā tur nav, es visu izdarīju, bet nekas nenotika. 2. Cilvēks vienkārši dzīvo pilnīgi citā pasaulē, kam nav nekādas saskares ar to, ko es daru. Piemēram, kāda lauku zintniece, kas strādā ar melno grāmatu, svētīto ūdeni un baznīcas svecēm, kritīs ģībonī pat kaut ko tādu dzirdot. Kāds modernais ņūeidžists tajā saskatīs liekus pribambasus un pilnīgas muļķības. Cilvēks, kas nodarbojas ar augsto ceremoniālo maģiju, domās, ka tie ir tādi zemi dabas pesteļi. Katram cilvēkam ir jādzīvo iekšā savā sistēmā. Ja cilvēks neievēro iekšējos gadalaikus, viņam ir bezjēdzīgi kaut ko tādu tā no tukšas vietas likt savā praksē. Ja cilvēkam nav svarīgs augu spēks, viņam nelīdzēs kaut kādi āmuļi. Katram cilvēkam ir jādzīvo iekšā savā sistēmā, kas ir viņa darbarīks. Ja nespeciālistam rāda programmēšanas valodu, viņš skatās baltu aci, jo tas viņam neko nenozīmē. Ja cilvēkam pilnīgi neko nenozīmē ne Zeme, ne Debesis, ne gadalaiki, ne jūra, ne mežs, viņam vienkārši vajag meklēt kaut ko, kas viņam kaut ko nozīmē. Maģija manā uztverē ir attiecības un saiknes. Ja vienā jūras ūdens pilītē var sajust visu jūru, ja jūra kaut ko nozīmē, tad ir vērts turēt mājās pudelīti ar jūras ūdeni, bet, ja jūra ir vienkārši sāļš ūdens, tad tas ir pilnīgs sviests. Tas viss man rada jautājumu - vai tiešām var tā būt, ka katram pašam ir jāstrādā tikai ar sevi, un ka tāda situācija ir arī iedomājama? Kur paliek vieta ciema zintniekam, ja tā izsakās? Vai katrs cilvēks ir gatavs līst dziļumā? Es esmu pārliecināta, ka nav gan gatavs. Tāpēc tas, ko dara specs, kas ir pilnībā iekšā savā specifikā, un tas, ko viņš var ieteikt citiem cilvēkiem no malas, vienmēr būs kaut kas vienkāršāks. Tas būs vienkāršāks, jo būs daudz nespecifiskāks. Parasti visādas raganas utt personas veido visu personīgāku nekā pašas domā. Tāpēc bieži vien speciālista ieteiktais liekas kaut kāds no malas, kaut kas nejēdzīgs. Tas, ko var ieteikt cilvēkiem, ir kaut kas plašāks, vispārīgāks, kaut kas, kas pareizās asociācijas izraisīs gandrīz jebkuram. Piemēram, viens manis nesen ieteikts rituāls klientei: Tātad, kas man nāk prātā, ir nosvinēt savu personīgo Jauno gadu. Tam Tātad, šis rituāliņš jau ir daudz nespeciālāks. Tas ietver atbrīvošanos no kaut kā, un kaut kā iegūšanu, un dzīves svinēšanu. Šāda tipa padomiņš var lieti noderēt daudziem cilvēkiem. Protams, ka vannas ūdeni var apvārdot, tam var likt klāt speciālu sāli un āmuļa novārījumu (bez ogām), eļļu var turēt pirms tam mēness gaismā un darīt visu ko citu izcili ķēpīgu, kas cilvēkam bez specifiskas vēlmes pēc pribambasiem un krāšņiem rituāliem izsauks žagas nevis atjaunošanos. Ko jūs domājat - vai tiešām speci kaut ko izteikti slēpj un nevēlas atklāt, vai arī tomēr cilvēka, kurš neko par to nezin, ausij visādi paņēmieni tomēr skan pēc blablablabla? |