Mans lielais sapnis
Pieminēju vienkārši savu zemes pleķīti. Uzreiz tas viss gāzās pār galvu. Kas bijis, kas plānots.
Kas ir bijis? Ir bijis savs pleķītis zemes. Ir bijuši cilvēki, ir bijusi komūna. Tas viss sagāzās kā kāršu namiņš, tomēr atstājot man atmiņas par visskaistāko laiku manā dzīvē. Tie pirmie divi ar pusi gadi bija ideālākais laiks manā mūžā. Arī gads komūnas pirms tā, tikai bez zemes, arī bija ideāls.
Draudzība, kopība, pašu audzēts ēdiens, ciemiņu dažkārt vairāk kā pastāvīgo iedzīvotāju, nebeidzamas spēles, sēdēšanas pie ugunskura visu nakti, dziesmas un vārtīšanās pa zālāju, ēdot savus ābolus... izjutu dziļu draudzību un tikpat dziļu nodevību.
Es esmu izdarījusi ļoti daudz secinājumu no tā visa. Esmu pārdzīvojusi šo šausmīgo pusotru gadu un zaudējuma sāpes. Nedaudz tāda fēniksa sajūta. Varbūt, ka esmu gatava lidot vēlreiz.
Mēs bijām daudzi, kas sapņojām par šo komūnu. Daži mēs to realizējām, tikai divus cilvēkus es šobrīd atzīstu par tādiem, kas nav tik lieli egoisti, kas spēj piekāpties, lai dabūtu kopsaucēju, kam ir gara lidojums un gara spēks.
Reiz mēs gulējām zālē trijatā komūnas dārzā un vērojām, kā virs galvas savelkas melni jo melni negaisa mākoņi. Kad sāka krist lielas un smagas, svētuma pilnas lietus lāses un atskanēja pirmais pērkona grāviens, mēs spontāni devām cits citam solījumu, ka lai vai kas, bet mēs vienmēr paliksim, mēs uzturēsim sapni par komūnu, par gulēšanu savā zālē, par saviem āboliem, par savām dziesmām un saviem sapņiem.
Jā, viens no šiem cilvēkiem šo sapni nodeva, taču mēs visi esam vāji, un arī dažreiz saprotam savas kļūdas. Viņš ir kā kristieši saka – atgriezies :D Pārējie... Dieve ar viņiem.
Mūsu tālākais sapnis, kas bija vēl lielāks kā māja Juglā pie meža, bija par zemi dziļos vai mazāk dziļos laukos. Par ekoloģisku būvniecību, par eksperimentiem ar lētām un ergonomiskām celtnēm. Par savu pārtiku, par savu zemi, ko aprūpēt kā jau dzīvu būtni, par ekoloģiski iegūstamu elektroenerģiju.
Mums katram šajā sapnī ir sava vieta. Viens no viņiem būtu būvnieks, praktisko uzdevumu veicējs, otrs pelnītu naudu ar freelance programmēšanu, bet es turpinātu to, ko es māku – audzēt pārtiku, kā arī veidot seminārus un svētkus.
Mans sapnis būtu arī viesu māja, ko izīrēt, lai ieviestu visā pasākumā arī kaut ko no ārpasaules, un jā, arī vairāk līdzekļu. Kad mums pašiem vajadzētu viesu māju, mēs tajā izmitinātu draugus. Daudz draugu.
Mēs varētu piedāvāt pakalpojumu – padzīvot kopā ar mums :D Mēs būtu tik forši, tik atvērti un tā svinētu dzīvi, pat strādājot, ka cilvēki vēlētos vienkārši nākt padzīvot šeit, maksājot pus ar naudu, pus ar darbu, varētu iedvesmoties sarunās un dziesmās pie ugunskura, varētu klejot apkārt, jo mēs dzīvotu skaistā apkārtnē, iedvesmas pilna vieta.
Es uzceltu dažādus interesantus objektus – lielu labirintu, milzīgu pazemes bunkuru kā zemes svētnīcu un dzemdi, kārtīgu menhīru kalna galā, kā falla simbolu un gaisa elementu, skaistu dīķīti un ūdens svētnīcu, kā arī ugunsrituāla vietu kā uguns svētnīcu. Man tad būtu daudz vairāk iespēju dziedināt cilvēkus, semināros mācīt viņiem par dabisku dzīvesveidu un dabas maģiju.
Bet gavenais – cilvēki, kurus es vēlos redzēt sev apkārt. Katram iespējas piepildīt savus sapņus, iederēties kopībā, kas ir pilnīgi pieņemoša pret katra individualitāti un jocīgumu, un to atbalsta.
Milzīgi, utopiski sapņi. Protams, mazrealizējami... Kāpēc mazrealizējami? Nauda? Nē, es atļaušos teikt, ka lai vai cik pat ideja, ka tam visam būtu nauda, ir niecīga, tomēr cilvēku egoisms, nespēja sadarboties, vēlme izvairīties no katra darba, lai tikai izdarītu mazāk kā citi, aizdomīgums un neuzticēšanās, salīdzināšana pat sīkumos – viņš taču izdarīja par pussekundi īsāku darbu, neiecietība – tas viss patiesībā nogalina šo manu sapni.
Bet es bez tādiem sapņiem laikam nespēju dzīvot.
Kas ir bijis? Ir bijis savs pleķītis zemes. Ir bijuši cilvēki, ir bijusi komūna. Tas viss sagāzās kā kāršu namiņš, tomēr atstājot man atmiņas par visskaistāko laiku manā dzīvē. Tie pirmie divi ar pusi gadi bija ideālākais laiks manā mūžā. Arī gads komūnas pirms tā, tikai bez zemes, arī bija ideāls.
Draudzība, kopība, pašu audzēts ēdiens, ciemiņu dažkārt vairāk kā pastāvīgo iedzīvotāju, nebeidzamas spēles, sēdēšanas pie ugunskura visu nakti, dziesmas un vārtīšanās pa zālāju, ēdot savus ābolus... izjutu dziļu draudzību un tikpat dziļu nodevību.
Es esmu izdarījusi ļoti daudz secinājumu no tā visa. Esmu pārdzīvojusi šo šausmīgo pusotru gadu un zaudējuma sāpes. Nedaudz tāda fēniksa sajūta. Varbūt, ka esmu gatava lidot vēlreiz.
Mēs bijām daudzi, kas sapņojām par šo komūnu. Daži mēs to realizējām, tikai divus cilvēkus es šobrīd atzīstu par tādiem, kas nav tik lieli egoisti, kas spēj piekāpties, lai dabūtu kopsaucēju, kam ir gara lidojums un gara spēks.
Reiz mēs gulējām zālē trijatā komūnas dārzā un vērojām, kā virs galvas savelkas melni jo melni negaisa mākoņi. Kad sāka krist lielas un smagas, svētuma pilnas lietus lāses un atskanēja pirmais pērkona grāviens, mēs spontāni devām cits citam solījumu, ka lai vai kas, bet mēs vienmēr paliksim, mēs uzturēsim sapni par komūnu, par gulēšanu savā zālē, par saviem āboliem, par savām dziesmām un saviem sapņiem.
Jā, viens no šiem cilvēkiem šo sapni nodeva, taču mēs visi esam vāji, un arī dažreiz saprotam savas kļūdas. Viņš ir kā kristieši saka – atgriezies :D Pārējie... Dieve ar viņiem.
Mūsu tālākais sapnis, kas bija vēl lielāks kā māja Juglā pie meža, bija par zemi dziļos vai mazāk dziļos laukos. Par ekoloģisku būvniecību, par eksperimentiem ar lētām un ergonomiskām celtnēm. Par savu pārtiku, par savu zemi, ko aprūpēt kā jau dzīvu būtni, par ekoloģiski iegūstamu elektroenerģiju.
Mums katram šajā sapnī ir sava vieta. Viens no viņiem būtu būvnieks, praktisko uzdevumu veicējs, otrs pelnītu naudu ar freelance programmēšanu, bet es turpinātu to, ko es māku – audzēt pārtiku, kā arī veidot seminārus un svētkus.
Mans sapnis būtu arī viesu māja, ko izīrēt, lai ieviestu visā pasākumā arī kaut ko no ārpasaules, un jā, arī vairāk līdzekļu. Kad mums pašiem vajadzētu viesu māju, mēs tajā izmitinātu draugus. Daudz draugu.
Mēs varētu piedāvāt pakalpojumu – padzīvot kopā ar mums :D Mēs būtu tik forši, tik atvērti un tā svinētu dzīvi, pat strādājot, ka cilvēki vēlētos vienkārši nākt padzīvot šeit, maksājot pus ar naudu, pus ar darbu, varētu iedvesmoties sarunās un dziesmās pie ugunskura, varētu klejot apkārt, jo mēs dzīvotu skaistā apkārtnē, iedvesmas pilna vieta.
Es uzceltu dažādus interesantus objektus – lielu labirintu, milzīgu pazemes bunkuru kā zemes svētnīcu un dzemdi, kārtīgu menhīru kalna galā, kā falla simbolu un gaisa elementu, skaistu dīķīti un ūdens svētnīcu, kā arī ugunsrituāla vietu kā uguns svētnīcu. Man tad būtu daudz vairāk iespēju dziedināt cilvēkus, semināros mācīt viņiem par dabisku dzīvesveidu un dabas maģiju.
Bet gavenais – cilvēki, kurus es vēlos redzēt sev apkārt. Katram iespējas piepildīt savus sapņus, iederēties kopībā, kas ir pilnīgi pieņemoša pret katra individualitāti un jocīgumu, un to atbalsta.
Milzīgi, utopiski sapņi. Protams, mazrealizējami... Kāpēc mazrealizējami? Nauda? Nē, es atļaušos teikt, ka lai vai cik pat ideja, ka tam visam būtu nauda, ir niecīga, tomēr cilvēku egoisms, nespēja sadarboties, vēlme izvairīties no katra darba, lai tikai izdarītu mazāk kā citi, aizdomīgums un neuzticēšanās, salīdzināšana pat sīkumos – viņš taču izdarīja par pussekundi īsāku darbu, neiecietība – tas viss patiesībā nogalina šo manu sapni.
Bet es bez tādiem sapņiem laikam nespēju dzīvot.