DDM un saplūšana
Tā es teicu, ka neuzticos Visumam. Vēl es nekad neesmu varējusi saprast, kā var ilgoties saplūst ar Dievu, ar Brahmanu, ar Dievieti, ar vienalga ko.
.
We all come from the Goddess
And to Her we shall return,
Like a drop of rain
Flowing to the ocean.
.
Man patīk šis pārpopulārais čants, bet tomēr vienmēr bijusi pretestība to dziedot (ko daru reti, jo parasti lietoju latviešu dainas). Man vienmēr ir licies, ka tas nav man, ka tas ir kaut kā sevis pazaudēšana utt. Individualitāte ir man pārāk svarīga.
Taču... vakar DDM laikā es sapratu, ka jau kādu laiku šis man vairs nav aktuāli. Patinu atpakaļ, un jā, kopš mana pirmā DDM. DDM ir Drawing Down the Moon, rituāls, kura laikā priesteriene sevī vai priesteris priesterienē iemājo Dievieti.
Un tad, kad biju Viņa (šoreiz pārsteidzošs Viņas aspekts, ne Selēne, ko saucu pirmajā reizē), es sapratu, kā tas ir. Tā tas bija jau iepriekš, bet es neizdarīju no tā secinājumus.
Apvienošanās ar kaut ko augstāku nemaz nav individualitātes pazušana, bet tās papildināšana. Kad es esmu Dieviete, nenotiek nekāda apziņas pārtrūkšana, nekāda sevis pazaudēšana, bet gan esam viena, arī Dieviete ir papildinājusies ar mani. Kas nav piedzīvojis, nesapratīs vai sapratīs tikai tā aptuveni.
Tad jau sanāk, ka tai brīdī, kad mēs visi saplūdīsim vienā lielā Dievietē, katra dvēselīte izjutīs, ka tā ir viņa, kas ir Dieviete :) Katrs vissīkākais kustonītis tiešām kļūs par Dievieti, kaut vispirms apvienotos ar kādu dievību, tad ar dievu, tad ar Dievu, tad ar Dievieti. Un jāsaka, ka tajā brīdī, kad esmu Dieviete (pagaidām gan kādi aspekti), ir sajūta, ka patiešām es tā esmu, vienmēr esmu bijusi, it kā būtu noņemta papīra lapa, kas neļauj salikt kopā plaukstas. Rokas tāpat zarojas no tā Viena.
Tas ir pēkšņs solis pretim Visuma pieņemšanai un varbūt vēl kam lielākam :)
.
We all come from the Goddess
And to Her we shall return,
Like a drop of rain
Flowing to the ocean.
.
Man patīk šis pārpopulārais čants, bet tomēr vienmēr bijusi pretestība to dziedot (ko daru reti, jo parasti lietoju latviešu dainas). Man vienmēr ir licies, ka tas nav man, ka tas ir kaut kā sevis pazaudēšana utt. Individualitāte ir man pārāk svarīga.
Taču... vakar DDM laikā es sapratu, ka jau kādu laiku šis man vairs nav aktuāli. Patinu atpakaļ, un jā, kopš mana pirmā DDM. DDM ir Drawing Down the Moon, rituāls, kura laikā priesteriene sevī vai priesteris priesterienē iemājo Dievieti.
Un tad, kad biju Viņa (šoreiz pārsteidzošs Viņas aspekts, ne Selēne, ko saucu pirmajā reizē), es sapratu, kā tas ir. Tā tas bija jau iepriekš, bet es neizdarīju no tā secinājumus.
Apvienošanās ar kaut ko augstāku nemaz nav individualitātes pazušana, bet tās papildināšana. Kad es esmu Dieviete, nenotiek nekāda apziņas pārtrūkšana, nekāda sevis pazaudēšana, bet gan esam viena, arī Dieviete ir papildinājusies ar mani. Kas nav piedzīvojis, nesapratīs vai sapratīs tikai tā aptuveni.
Tad jau sanāk, ka tai brīdī, kad mēs visi saplūdīsim vienā lielā Dievietē, katra dvēselīte izjutīs, ka tā ir viņa, kas ir Dieviete :) Katrs vissīkākais kustonītis tiešām kļūs par Dievieti, kaut vispirms apvienotos ar kādu dievību, tad ar dievu, tad ar Dievu, tad ar Dievieti. Un jāsaka, ka tajā brīdī, kad esmu Dieviete (pagaidām gan kādi aspekti), ir sajūta, ka patiešām es tā esmu, vienmēr esmu bijusi, it kā būtu noņemta papīra lapa, kas neļauj salikt kopā plaukstas. Rokas tāpat zarojas no tā Viena.
Tas ir pēkšņs solis pretim Visuma pieņemšanai un varbūt vēl kam lielākam :)
.
Hoof and horn, Hoof and horn
All that dies shall be reborn
Fire and rain, Fire and rain
All that dies shall live again