Mana piederība zaļgmei
Bija jautājums, kāpēc esmu tik specifiska personība, kas izvēlējusies tik specifisku ceļu. Tas nav rets jautājums. Man ļoti bieži jautā, kāpēc vispār vajag kaut ko konkrētu. Protams, ka es esmu minoritāte arī šajā ziņā, kad modē ir "man ir sava ticība, katrā reliģijā jau ir kaut kas labs, kāpēc ierobežoties, reliģija ir domāta muļķiem un vājiem cilvēkiem, kas paši nemāk domāt" un tamlīdzīgi apgalvojumi.
Ja padomā tā - kādas man ir izvēles? Ko tagad cilvēki izvēlas?
Kristietība - pasargi, Dieve. Tas ir pilnīgi pret maniem uzskatiem.
Jūdaisms, Islāms, Bahāisms - nē, paldies, pēdējais vēl kaut necik labāks par citiem, bet nē, nu nemaz neatbilst.
Dievturība - jau labāk, bet, atvainojos, es to tomēr iedalu pie pirmās grupas, nespēju pārvarēt sajūtu, ka Dievturi ir tā pati Kristietība citā kulītē. Ne dogmās, bet izpausmēs un tajā, kas no tā visa beigās sanāk. Nu nav jau nav TIK, bet tomēr nē, galīgi nē.
KrišnvēduhindijogaIndijisms. Modē jau nu ļoti, un man nav iebildumu (tāpat kā man ne pret ko nav iebildumu, kamēr mani liek mierā). Taču arī nevelk nu nimaz, nimaz.
Budisms - nē, nemaz un nekad.
Jaunais Laikmets, modernā, 21.gs rietumu ezotērika - jā, protams, tas jau neesot kaut kas vienots, bet, atvainojos, ir gan. Ļoti konkrēta kustība, apmēram tikpat sašķelta, kā Kristietība. Šeit es jau kādu laiku esmu bijusi un nav paticis tas, ko esmu redzējusi. Man neder.
Daoisms, Konfūcisms, Sintoisms, Santērija, Zoroastrisms, Sikhisms, Mandeisms, Ifisms - tur jābūt nu baigajai pārliecībai, lai ietu pret straumi pilnīgi šīm reliģijām nepiederošā kultūrā, bez domubiedriem, bez literatūras dzimtajā valodā, bez atzīšanas no praktizējošo puses, jo viņi bieži prasa kaut kādu iesvētību... khem, khem.
Paliek modernais - man pašam sava domāšana. Un tad tādi ar "savu" domāšanu lasās baros, 90% vienprātībā... khem, khem vēlreiz. Nē, man tā "sava" domāšana, kas pilnīgā vienprātībā valda Latvijas sabiedrībā nav diez ko atbilstoša.
Kas man paliek? Sātanisms. Arī tā kā ne gluži, neviens paveids. Visādi sviestaini un mazāk sviestaini grupēji. Neviens nav piesaistījis.
Vēl? Tiešām sava domāšana. Tas būtu viens. Taču tas mani atdala pilnībā no sabiedrības, jo manā uzskata tad, kad tev ir tiešām sava domāšana, tad tu dari tā kā neviens, lūdz kā un ko neviens, ritualizē un meditē kā neviens, vai pat nedari no tā neko, bet kaut ko pilnīgi citu, kas citiem pat neienāk prātā.
Taču es esmu superkolektīvs cilvēks. Kopība ir mana galvenā reliģija. Man vajag dalīties, citādi nav pa īstam.
Kas jādara? Jāizdomā sava ticība un tad jāmeklē, vai kaut kas līdzīgs jau nepastāv. Man paveicās, pastāv kaut kas pavisam līdzīgs, ko sauc par Neopagānismu un konkrētāk - Vikku. Man paveicās vienkārši neizmērojami, jo šis reliģiju atzars ir superelastīgs, tomēr kā jumts tas apvieno kaut ko konkrētu - to, kas patīk man. Tad mēs ņemam Neopagānismu, pasludinām tā biedrus par brālēniem un māsīcām un iegūstam lielu, laimīgu radu saimi.
Tad mēs ņemam Vikku un pasludinām tās biedrus par brāļiem un māsām, un iegūstam lielu, laimīgu ģimeni.
Tad ņemam Vikku, tās galveno kodolu, un šo kodolu apģērbjam tādās drēbītēs, kā mums patīk. Mums? Tiem, kas fiziski ir šeit, man blakus. Tiem, kas ir vienisprātis ar mani par šo Neopagānisma jumtu, par Vikkas dzīvokli, un ar ko kopā mēs spējam izveidot savu tradīciju - latviskās Vikkas istabiņu, tieši tādu, kā vajag mums.
Protams, ka kopas darbā mums visiem ir jāpiekāpjas, jo mūsu izdomātās personīgās ticības nav identiskas, bet kopējas prakses vārdā mēs varam atrast kopējo un izmest ārā atšķirīgo, lai to pēc tam praktizētu vieni paši mājās (vai kur citur).
Kāpēc mani piesaistīja Neopagānisms kā jumts un Vikka kā māja?
Daba, diteisms+politeisms, tolerance, mākslinieciskums, mīti, rituāli, ekoloģija, brīvība, brīvība, brīvība... mēs dejam zaļā pļavā un saplosām briedi dziļā mežā.
Tā ir tāda īpašā Neopagānisma un Vikkas sajūta. Ja tu nevienam nekaitē, dari kā tu gribi, ja tev ir jākaitē, dari kā tev jādara. Un citādi tu vari būt tāds frīks, kāds gribi būt vai kādam tev jābūt. Nu nejau tik, tur ir vēl, bet tas viss ir modificējams. Esot Neopagānisma vidē es kaut kā jūtos tieši tā, kāda es esmu, tiešām kā ar brāļiem un māsām. Nezinu, vai mēs esam kāda īsta, kosmiska ģimene, kas ir iemiesojusies uz zemes?
Nezinu. Bet es ne par sprīdi nejūtos ierobežota no kaut kādiem rāmjiem. Vikka man tieši dod atslēgvārdu kā atrast savus brāļus un māsas. Vikka man tikai piedāvā, neko neatņemot, jo es esmu Vikka. Es tā darītu pat tad, ja neko par to nezinātu. Nesauktu tādos vārdos, bet gan jau izperētu.
Neopagānisms ir visa veida brīvība, kas man ir vajadzīga - tolerance pret citām reliģijām un to prakses integrēšana, nezaudējot savu, brīvība būt jocīgai, bērnišķīgai un pārāk nopietnai, brīvība būt atbildīgai par savu Zemi, seksuālā brīvība, maģijas brīvība, dzīvesveida brīvība, pie Vella, zaļu matu un tetovējumu brīvība, lai cik tas nebūtu sekli.
Tāpēc man pilnīgi piekāst, ja kādam liekas, ka es sevi ierobežoju, es sevi tikai atkal un atkal šeit atrodu. Piekāst, ja kādam liekas, ka es necienu pārējo - es cienu, man vienkārši to visu nevajag. Piekāst, ja kādam liekas, ka es esmu frīks, jo es tiešām tāda esmu un man nav žēl.
Brīvais apziņas plūsmas lidojums zaļajās tālēs un zaļgmē.
Ja padomā tā - kādas man ir izvēles? Ko tagad cilvēki izvēlas?
Kristietība - pasargi, Dieve. Tas ir pilnīgi pret maniem uzskatiem.
Jūdaisms, Islāms, Bahāisms - nē, paldies, pēdējais vēl kaut necik labāks par citiem, bet nē, nu nemaz neatbilst.
Dievturība - jau labāk, bet, atvainojos, es to tomēr iedalu pie pirmās grupas, nespēju pārvarēt sajūtu, ka Dievturi ir tā pati Kristietība citā kulītē. Ne dogmās, bet izpausmēs un tajā, kas no tā visa beigās sanāk. Nu nav jau nav TIK, bet tomēr nē, galīgi nē.
KrišnvēduhindijogaIndijisms. Modē jau nu ļoti, un man nav iebildumu (tāpat kā man ne pret ko nav iebildumu, kamēr mani liek mierā). Taču arī nevelk nu nimaz, nimaz.
Budisms - nē, nemaz un nekad.
Jaunais Laikmets, modernā, 21.gs rietumu ezotērika - jā, protams, tas jau neesot kaut kas vienots, bet, atvainojos, ir gan. Ļoti konkrēta kustība, apmēram tikpat sašķelta, kā Kristietība. Šeit es jau kādu laiku esmu bijusi un nav paticis tas, ko esmu redzējusi. Man neder.
Daoisms, Konfūcisms, Sintoisms, Santērija, Zoroastrisms, Sikhisms, Mandeisms, Ifisms - tur jābūt nu baigajai pārliecībai, lai ietu pret straumi pilnīgi šīm reliģijām nepiederošā kultūrā, bez domubiedriem, bez literatūras dzimtajā valodā, bez atzīšanas no praktizējošo puses, jo viņi bieži prasa kaut kādu iesvētību... khem, khem.
Paliek modernais - man pašam sava domāšana. Un tad tādi ar "savu" domāšanu lasās baros, 90% vienprātībā... khem, khem vēlreiz. Nē, man tā "sava" domāšana, kas pilnīgā vienprātībā valda Latvijas sabiedrībā nav diez ko atbilstoša.
Kas man paliek? Sātanisms. Arī tā kā ne gluži, neviens paveids. Visādi sviestaini un mazāk sviestaini grupēji. Neviens nav piesaistījis.
Vēl? Tiešām sava domāšana. Tas būtu viens. Taču tas mani atdala pilnībā no sabiedrības, jo manā uzskata tad, kad tev ir tiešām sava domāšana, tad tu dari tā kā neviens, lūdz kā un ko neviens, ritualizē un meditē kā neviens, vai pat nedari no tā neko, bet kaut ko pilnīgi citu, kas citiem pat neienāk prātā.
Taču es esmu superkolektīvs cilvēks. Kopība ir mana galvenā reliģija. Man vajag dalīties, citādi nav pa īstam.
Kas jādara? Jāizdomā sava ticība un tad jāmeklē, vai kaut kas līdzīgs jau nepastāv. Man paveicās, pastāv kaut kas pavisam līdzīgs, ko sauc par Neopagānismu un konkrētāk - Vikku. Man paveicās vienkārši neizmērojami, jo šis reliģiju atzars ir superelastīgs, tomēr kā jumts tas apvieno kaut ko konkrētu - to, kas patīk man. Tad mēs ņemam Neopagānismu, pasludinām tā biedrus par brālēniem un māsīcām un iegūstam lielu, laimīgu radu saimi.
Tad mēs ņemam Vikku un pasludinām tās biedrus par brāļiem un māsām, un iegūstam lielu, laimīgu ģimeni.
Tad ņemam Vikku, tās galveno kodolu, un šo kodolu apģērbjam tādās drēbītēs, kā mums patīk. Mums? Tiem, kas fiziski ir šeit, man blakus. Tiem, kas ir vienisprātis ar mani par šo Neopagānisma jumtu, par Vikkas dzīvokli, un ar ko kopā mēs spējam izveidot savu tradīciju - latviskās Vikkas istabiņu, tieši tādu, kā vajag mums.
Protams, ka kopas darbā mums visiem ir jāpiekāpjas, jo mūsu izdomātās personīgās ticības nav identiskas, bet kopējas prakses vārdā mēs varam atrast kopējo un izmest ārā atšķirīgo, lai to pēc tam praktizētu vieni paši mājās (vai kur citur).
Kāpēc mani piesaistīja Neopagānisms kā jumts un Vikka kā māja?
Daba, diteisms+politeisms, tolerance, mākslinieciskums, mīti, rituāli, ekoloģija, brīvība, brīvība, brīvība... mēs dejam zaļā pļavā un saplosām briedi dziļā mežā.
Tā ir tāda īpašā Neopagānisma un Vikkas sajūta. Ja tu nevienam nekaitē, dari kā tu gribi, ja tev ir jākaitē, dari kā tev jādara. Un citādi tu vari būt tāds frīks, kāds gribi būt vai kādam tev jābūt. Nu nejau tik, tur ir vēl, bet tas viss ir modificējams. Esot Neopagānisma vidē es kaut kā jūtos tieši tā, kāda es esmu, tiešām kā ar brāļiem un māsām. Nezinu, vai mēs esam kāda īsta, kosmiska ģimene, kas ir iemiesojusies uz zemes?
Nezinu. Bet es ne par sprīdi nejūtos ierobežota no kaut kādiem rāmjiem. Vikka man tieši dod atslēgvārdu kā atrast savus brāļus un māsas. Vikka man tikai piedāvā, neko neatņemot, jo es esmu Vikka. Es tā darītu pat tad, ja neko par to nezinātu. Nesauktu tādos vārdos, bet gan jau izperētu.
Neopagānisms ir visa veida brīvība, kas man ir vajadzīga - tolerance pret citām reliģijām un to prakses integrēšana, nezaudējot savu, brīvība būt jocīgai, bērnišķīgai un pārāk nopietnai, brīvība būt atbildīgai par savu Zemi, seksuālā brīvība, maģijas brīvība, dzīvesveida brīvība, pie Vella, zaļu matu un tetovējumu brīvība, lai cik tas nebūtu sekli.
Tāpēc man pilnīgi piekāst, ja kādam liekas, ka es sevi ierobežoju, es sevi tikai atkal un atkal šeit atrodu. Piekāst, ja kādam liekas, ka es necienu pārējo - es cienu, man vienkārši to visu nevajag. Piekāst, ja kādam liekas, ka es esmu frīks, jo es tiešām tāda esmu un man nav žēl.
Brīvais apziņas plūsmas lidojums zaļajās tālēs un zaļgmē.