Šodien stundas sešas noklīdu pa Mangaļsalu, Vecdaugavu un Jaunciemu. Vairāk tur, kur mežs un jūra. Izvilkt e-talonu no somas, kas pilna ar kadiķu zariem, ir nāvīgs pasākums. Kurš tad ņem līdzi maisu... {Kaķis guļ ar dibenu uz Bībeles tieši tagad. Jocīgi, uz citām grāmatām viņai patīk likt priekšu. Es domāju, ka tā ir sagadīšanās, lai gan tā ir pirmā reize, kad uz dīvāna atstāju Bībeli.} Viens priedes zars arī bija, no mazas, ļoti kuplas un apņēmīgas priedītes ļoti tuvu jūrai un Daugavai. Burvības sastāvdaļas: Drosme no priedītes+stabilitāte no akmens, uz kura sēdēju+dziļumi no jūras+prieks no vēja+auglība no meža aiz muguras+svētums no Daugavas+skaistums no vēja putinātām smiltīm=veiksme manam iecerētam pasākumam. Autobusā es iekāpu Veiksmes ielā. Bet tās smiltis... tās tieši gar zemi putināja vējš, radot zemes ziemeļblāzmai līdzīgu skatu. Kaut kas neticami brīnišķīgs. |