Par pasaules mainīšanu, labo un ļauno
Es stāvu kā parasti pa vidu - gan, gan.
Nē, es neuzskatu, ka Dievs ir labs un pasaule ļauna, un mums tāpēc jāmēģina vērst visu par labu. Pasaule būtu laba, ja Dievs tā gribētu.
Taču es arī nepiekrītu Jaunā laikmeta ezotērikas murgiem par to, ka katrs saņem to, kas pienākas un nevienu nav jācenšas ne glābt, ne mainīt.
Es domāju, ka mums ir jādara tas, kas ir mūsu ceļš. Ja gribam būt labi, ja mums prasās palīdzēt un glābt, tad mums tas ir jādara, un tas ir ļoti cienījami - cilvēku kategorijās. Labais un ļaunais pastāv cilvēkos, dabā pastāv tikai līdzsvars. Taču tas nenoliek labo un ļauno kaut kur zemu. Mēs esam cilvēki ir mums ir cilvēku likumi. Es te nedomāju valstu likumus, bet iekšējo cilvēcības likumu, kurš pastāv cilvēkos. Tas ir viens no galvenajiem pīlāriem manā ticībā - labais un ļaunais ir cilvēkos, kā arī spēja atšķirt, kurš ir kurš konkrētā situācijā. Mums nav jāatskaitās par to Dievam, jo viss notiek pēc viņas prāta, taču mums par to ir jāatskaitās mūsu sirdsapziņai, kas ir nevis no Dieva, bet no cilvēka pasaules. Dievs ir Daba, un viņa likums ir līdzsvars. Par to mums ir jāatskaitās viņai. Ne cilvēku, ne Dieva likums nav augstāks vai svarīgāks par otru. Ja gribi būt Cilvēks, jāievēro abi.
Tādas manas pārdomas un tā es varu noformulēt savu attieksmi pret labo un ļauno, un to, vai mums ir jāmaina tikai sevi, vai sabiedrību.
Un es jūtu, ka tāds ir raganas, vikānes likums.
Studijas teoloģijas fakultātē man dod tiešām ļoti daudz skaistu pārdomu. Par to, kā domā citi, par to, kā domāju es. Tikai ne par to, kā IR.
Nē, es neuzskatu, ka Dievs ir labs un pasaule ļauna, un mums tāpēc jāmēģina vērst visu par labu. Pasaule būtu laba, ja Dievs tā gribētu.
Taču es arī nepiekrītu Jaunā laikmeta ezotērikas murgiem par to, ka katrs saņem to, kas pienākas un nevienu nav jācenšas ne glābt, ne mainīt.
Es domāju, ka mums ir jādara tas, kas ir mūsu ceļš. Ja gribam būt labi, ja mums prasās palīdzēt un glābt, tad mums tas ir jādara, un tas ir ļoti cienījami - cilvēku kategorijās. Labais un ļaunais pastāv cilvēkos, dabā pastāv tikai līdzsvars. Taču tas nenoliek labo un ļauno kaut kur zemu. Mēs esam cilvēki ir mums ir cilvēku likumi. Es te nedomāju valstu likumus, bet iekšējo cilvēcības likumu, kurš pastāv cilvēkos. Tas ir viens no galvenajiem pīlāriem manā ticībā - labais un ļaunais ir cilvēkos, kā arī spēja atšķirt, kurš ir kurš konkrētā situācijā. Mums nav jāatskaitās par to Dievam, jo viss notiek pēc viņas prāta, taču mums par to ir jāatskaitās mūsu sirdsapziņai, kas ir nevis no Dieva, bet no cilvēka pasaules. Dievs ir Daba, un viņa likums ir līdzsvars. Par to mums ir jāatskaitās viņai. Ne cilvēku, ne Dieva likums nav augstāks vai svarīgāks par otru. Ja gribi būt Cilvēks, jāievēro abi.
Tādas manas pārdomas un tā es varu noformulēt savu attieksmi pret labo un ļauno, un to, vai mums ir jāmaina tikai sevi, vai sabiedrību.
Un es jūtu, ka tāds ir raganas, vikānes likums.
Studijas teoloģijas fakultātē man dod tiešām ļoti daudz skaistu pārdomu. Par to, kā domā citi, par to, kā domāju es. Tikai ne par to, kā IR.