Aisbergs - 8. Septembris 2006

Jāsavācas.
Jāsagrābj sava mazā sirsniņa ķepās un janoslēpj tālu tālu.
Tā, lai neatrod.
Tā, lai nesāp.

Mīlu.
Pirmo reiz dzīvē es mīlu.
Pirmo reizi esmu bijusi uzticīga.
Pirmo reizi tā nav vienkārši pieķeršanās.
Es tiešām mīlu viņu.

Vienvakar runāju ar draudzeni.
Ir dažas lietas, kas sievietes vieno. Piemēram, solījumi.
Katra ir sev kaut ko solījusi. Īpaši pēc šķiršanās ar mīļoto vīrieti.
Tikai daži no solījumiem ir nevajadzīgi.
Solījums sev, ka vairs nepieķersies, ir tīrās muļķības. Un pilnīgi nevajadzīgs.
Pēc katra šāda solījuma tu pieķeries arvien vairāk. Jo vairāk tu to soli, jo vairāk pieķeries katram. Lai gan tajā pat laikā zini un saproti, ka nedrīkst to darīt.
Tomēr neko tas nenozīmē.
Tu mokies pārdzīvojumos. Kā kuru reizi - kurš vainīgs. Tu vai viņš. Taču tas jau nemazina sāpes.
Tikai reizēm nevar saprast - tu pārdzīvo tāpēc, ka atakal paliec viena, vai tāpēc, ka paliec bez VIŅA.
Un tajās reizēs, kad tu viņu ienīsti tik ļoti, ka spētu nogalināt, tev visvairāk gribas, lai viņš tevi apskauj un ir blakus. Tik ļoti to VAJAG, ka pilnīgi sāp.
Tāčū tu esi stipra. Tu neatzīsies, ka vairāk par visu pasaulē tev vajag tikai viņa apskāvienu. Viņa siltumu. Un viņa lūpu pieskārienus.

Katrā gadījumā, man šobrīd neizdodas būt notiecējai pār sevi. Momentā, kad saku, ka ienīstu, es nenoturos pie šīm jūtām. Es nespēju savaldīt sevi un pasaku, ka mīlu. Varbūt nav pareizi tā darīt. Varbūt nav pareizi arī raudāt viņa klātbūtnē. Taču es nekaunos no savām jūtām. Un ja viņam nav pilnīgi vienalga par mani, viņš sapratīs.
Un šobrīd es zinu, ka viņš saprot.

Tikai viņam kāda cita ir svarīgāka. Mīļāka.
Un man atliek tikai samierināties.
Un tas ir visgrūtāk. Samierināties.
Īpaši, ja viņš tev sirsniņā nav piekakājis. Īpaši, ja visu laiku viss ir bijis ideāli.