Aisbergs - 30. Augusts 2006

Es vēlētos būt asara,kas piedzimst tavās acīs, dzīvo uz tava vaiga un nomirst uz tavām lūpām.

Dievs!
Es apsolu būt vēl mīļāka un vēl vairāk par viņu rūpēties.
Es apsolu vairs nedusmoties par nomestām drēbēm.
Es apsolu vairs nepsihot, kad viņš pusotru stundu runās pa telefonu. Pat 2 naktī.
Es apsolu vairs netraucēt viņu, kad viņš strādā.
Es apsolu vairs nesmieties par to, ko viņš miegā sarunā.
Es apsolu, ka vairs neīdēšu, kad viņš klausīsies Black Sabbath, Helloween un Led Zeppelin.
Es apsolu vairs, nekniebt viņam ribās un neskrāpēt.
Es apsolu nekad nedarīt viņam pāri.
Tikai lūdzu, lūdzu, lūdzu liec, lai viņš neaiziet pie viņas.
Viņš pat var neatgrieties pie manis, bet lai viņš neaiziet pie viņas.
Liec, lai viņa pazūd no viņa dzīves.
Viņa nav pelnījusi sev tādu cilvēku blakus.
Lūdzu, Dievs.
Es vēl nekad mūžā tā neesmu Tev lūgusies.

Man vienmēr pārāk maz ir Tevis,
Man Tevis vienmēr nepietiek -
Kā debesīm - nekad par daudz nav putnu,
Pat tad, kad zibens šķīst
Vai snieg

Man pietrūkst Tavas klusēšanas,
Pat ja mēs stundām ilgi nerunājam,
Un, ja Tu zinātu..,
Kā trūkst man Tavas balss,
Kad nakts dedz zvaigžņu lukturus virs mājām...

Jau atkal tukšas debesis - bez putniem,
Bez zvaigznēm, jo pār zemi snieg.
Man šōnakt Tevis, kā nekad vēl, pietrūks,
Man Tevis nekad -
Vienmēr
Nepietiks...