Šodien bijām pie friziera, sīcim pačku apcirpt. Kā jau pierasts, kādam ir jārāda priekšzīme. Tā kā drāma jau tāpat ar zēngalviņu, tad mana kārta upurēt cirtas. Visu dienu čalis starā, ka braucam pie friziertantes. Tikko jams piefiksē, ka esam galā, apmetas riņķī, un gaudodams izsperas pa durvīm laukā. "Nē, nē, tikai ne frizieri!" Nācās mierināt un teikt, ka tikai mani cirps, tev tik jāpaspēlējas un jāpagaida.
Kad esmu apcirpts, sīcis joprojām atsakās moku krēslā sēsties. Friziere normāla, apliek sīcim savu apmetni, noliek priekšā mazu galdiņu, vienā rokā iedod izsmidzinātāju ar ūdeni, otrā - grozu ar rotaļu automašīnām un paziņo, ka tagad spēlēsim automazgātavu. Čalim smidzinātājs mīļākā rotaļlieta, ķeras pie darba. Tikko pirmais auto rokā, frizierīte turpat telpas vidū stāvošam sīcim sāk šņikāt. Tas pat neiepīkstējās; es ahujā. Vot tā, lūk, ātri, profesionāli, ar pareizu pieeju un LĒTI tikām apčubināti.

Citās ziņās - divarpus gadus vēlāk viņa jautā, vai negribot otru. Teicu, ka lai pagaida vismaz gadu pēc tam, kad būsim izgulējušies