Ar bitēm nekad neko nevar zināt
Kādā brīdī, kā izrādās, esam iedzinuši sīcim bailes no bitēm. Droši vien kādā grāmatā tika minēts, ka bites nevajadzētu aiztikt. Labas, veselīgas bailes, bišu dzēlieni tomēr sāp, jā. Problēma ir tanī, ka nav īstas skaidrības, kas ir bite un kā tā izskatās. Tā preambula, tātad.
Pirmais incidents bija pie vecvecākiem. Pavasaris, dzīvība mostas, un bites līdz ar visu pārejo. Sīcis izskrien brēkdams no virtuves - tur bites lidinās! Paneļu mājas pēdējā stāvā! Nu, iesim skatīties, kas un kur pūžņo. Izrādās, augļu mušiņas uz palodzes augošo sīpolu traukā ievakušās. Skaidrojām daudz un ilgi, nav pārliecības, ka daleca.
Nākamais incidents bija jau mājās. Pirmā patiešām siltā diena ar ~20 'C, kā jau pierasts, jumts uzkarsis un piesildījis visu dzīvokļa augšējo stāvu. Neko darīt - logi vaļā, lai vēdinās, grūši guļas karstās telpās. Noliku sīci gulēt kā parasti - pus stunda lasīšanas, tad jau lai pats spēlējas un rubās ārā, man ir labākas lietas ko darīt, nevis klāt sēdēt. 10 minūtes vēlāk sīcis izlido no istabas - bites! Jāiet glābt, moš tiešām kāda būtu ielidojusi, par spīti tam, ka agrs vēl priekš viņām. Plus mums pažobelē lapsenes regulāri mēģina ievākties. Izrādijās, ka divi odi sīca ap lampu. Labi, noķēru, nospiedu, sīcis tuvāk par pus metru nav ar mieru klāt iet. Pat līķīšiem. Nomierināju, ļāvu klēpī aizmigt, jo savādāk nekā - stress taču. Viss beidzās ar lēmumu uzlikt sezonālo odu tīklu logam priekšā.
Ne vella nebeidzās. Vakar vakarā tracis 2 stundu garumā par gulēšanu. Es izbesījies, sīcis nopuņķojies. Nav ar mieru viens pats gulēt, vai nu manā klēpī, vai man blakus sēžot. Un izstāstīt, kas par problēmu nevar. Pats droši vien īsti nesaprot. Šodien skaidrā prātā appīpēju vakarvakara notikumus un secinu, ka droši vien bail. No bitēm.