Jau maijā sākām sīci fīrēt uz bērnu dārzu. Nu, vismaz es. Pēcpusdienās gājām spēlēties ar citiem sīčiem, lai mūsējais radinās pie vietas un sabiedrības. Tā kā laiks bija pa lielam silts un jauks, spēlēšanās bija tikai dārzā. Reiz sīcim sagribējās mīzt, bija jāiet iekšā. A tur pilns ar visādām neredzētām rotaļlietām! Protams, ka bija gaudošana par to, ka grib palikt iekšā un spēlēties, bet nedrīkst.

Šonedēļ beidzot sākās jaunā bērnu dārza sezōna un sīcis ar prieku iet uz bērnu dārzu no rītiem - beidzot var spēlēties ar tik ilgi kārotajām rotaļlietām! Tiesa, diendusai joprojām tiek vests mājās. Kundzīte priecājas par brīvā laika daudzumu, jo uz darbu joprojām tikai pēcpusdienās. Aber man joprojām jājājas pēcpusdienās/vakaros. Pagaidām. Drīz sāks dzīvoties visu dienu pa silīti, tad būs arī man miers.

Enīvej, iestāde diezgan interesanta. Viņiem ir Waldorf tipa režīms: sīči mācās darboties praktiski - zīmēt, dziedāt, kārtot, mazgāt, gatavot un vēl nezin ko. Cik sapratu, parasti viņiem ir līdz 10 apkopjamajiem un 2 tantes uz vietas. Sīči vecumā no 3-6 gadiem, kad vecākie tiek sūtīti uz skolu. Sistēma ērta audzinātājām - vecākie bērni pieskata un arī pamāca jaunākos. Ķip mācās atbildību. Rotaļas ir arī visas daudz maz praktiskas, rotaļlietas domātas radošuma stimulācijai, blablabla. Internetos var to waldorfa ideolōģiju atrast un palasīt, ja ir interese.