20:38
Aizbraucu uz Pelčiem, lai paklausītos fotogrāfu lekcijas un dabūtu interviju rakstam, bet pirmajā vakarā noripoju no kāpnēm, mēģinot uzkāpt uz neeksistējoša pakāpiena. Ieguvu pietiekami asiņojošu paskatu, lai tiktu izsaukta ātrā palīdzība un nez no kurienes uzradušies cilvēki sāktu taisīt selfijus ar mani un vienkārši sabildētu asinis. Tiku aiznesta ar nestuvēm un pēc tam izvadāta pa slimnīcu ar ratiņkrēslu. Pamodos ap sešiem no rīta no neizturami skaļā pulksteņa tikšķēšanas (Tiešām! Nekad iepriekš nebija nācies dzirdēt tik skaļu pulksteni). Trīs stundas gaidot ārstu vai vienalga kādas dzīvības parādīšanos, miru lēnā garlaicības nāvē. Bija neizturami smacīga palāta. Izrādījās man nepienācās nekādas ēdienrezes un nekas dzerams, jo neviens to nenesa. Ap deviņiem kaut kas ārstveidīgs ienāca palātā sakot, ka man paredzēts taisīt rentgenu, uz jautājumu - vai varu dabūt ūdeni-atbildēja-aizej uz tualeti un aizgāja prom. Tā kā līdz 12 dienā nekas nebija mainījies, neviens nenāca, bet mana vēdera gārdzieni sāka pārspēt pulksteņa trokšņus, jo pēdējā vienīgā ēdienreize (2 siermaizes un snikers) bija iepriekšējās dienā ap trijiem, es piecēlos, saģērbos un neatvadoties, klusējot, lēnām devos prom. Knapi paspēju uz sarunāto interviju, kura pārsteidzošā kārtā izvērtās daudz interesantāka nekā cerēju. Intervējamā fotogrāfe arī ieteica, ka es varētu mēģināt taisīt projektu par lauku ārstiem un vienaldzību.Ar lielu apņēmību izlēmu tajā vakarā doties atpakaļ uz mājām, sarunāju mašīnu, kas aizvestu līdz autoostai, pa ceļam izpeldējāmies Ventas rumbā un pabraukājām pa Kuldīgu. Ierodoties autoostā sapratu, ka pēdējais autobuss ir aizbraucis, esmu aizmirsusi naudas maku aizbraukušajā mašīnā un ir izlādējies telefons. Kādas 30 min pastaigāju apkārt autoostai, uzbāžoties random cilvēkiem līdz izdevās kādu sarunāt, lai aizved atpakaļ uz Pelčiem, kas bija kādi 4 km.
Pamodos šodien ar lielu prieku, ka neesmu slimnīcā. Esmu savā dzīvē pārāk bieži pamodusies dažādās Latvijas slimnīcās. Ar 4 mašīnām necerēti ātri atstopēju uz mājām un pat nenotika neviena traucējoša ķibele un mani auklējamie bērni arī sevi pabarojuši un dzīvi.
Tagad sāku domāt, ka es varētu taisīt kaut kādu projektu par savu nepārtraukto tizlumu un nekādi nevaru noklausīties ierakstīto interviju, jo riebjas sava balss.