19:23
manam tizlumam nav robežu. vakar pamodos slimnīcā. blakus gulēja sieviete, kura mēģinājusi izdarīt pašnāvību sarijoties tabletes, jo viņu visu laiku sit un terorizē vīrs. visu dienu nācās klausīties iedvesmojošus stāstus par pašnāvniecēm Krievijā, kuras uzspridzinājušas gan sevi, gan pilnu autobusu ar pasažieriem. otrai palātas biedrenei bija pirmā diena pēc nedēļas gara delīrija, kurš tāpat neizskatījās, ka būtu beidzies.vispār bija diezgan garlaicīga diena. uz jautājumu-vai varētu dabūt kādu žurnāliņu, jo man reāli garlaicīgi gulēt un neko nedarīt, māsiņas dusmīgi atcirta-šeit nav nekāda sanatorija. uz ko es tikpat dusmīgi-vai tad slimnīcas un sanatorijas galvenā atšķirība ir žurnālu pieejamība? beigās dabūju kaut kādu "Unu", kur bija ļoti vērtīgs raksts par Markusu Rivu un daudz rakstu par modi un pilnas lappuses ar žilbinoši krāsainiem un smaidošiem cilvēkiem, ka to visu šķirstot sāka nākt vēmiens.
man reāli jāpamaina sava dzīve, vismaz dažas izpausmes. bet šodien jūtos brīnišķīgi. braucot no slimnīcas, nopirku jaunus aizkarus un krāsas. vienkāršākais veids kā nomierināt savu satraukto sirdsapziņu ir sākt saimnieciski darboties un pārkārtot apkārtējo vidi. žēl, ka tik vienkārši neizdodas sakārtot iekšējo vidi.