09:20 - Riebums
“Uz šī kalna jūtos ļoti tālu no viņiem. Mani pārņem tāda sajūta, it kā es piederētu pavisam citai sugai. Dienas darbus beiguši, viņi nāk no saviem birojiem, apmierināti raugās uz namiem, skvēriem un domā, ka tā ir viņu pilsēta, viņu skaistā pilsēta. Viņi nebaidās, jo jūtas kā mājās. .. Viņi var simt reižu dienā vērot, kā pasaule pakļaujas stingriem, nemainīgiem likumiem un viss notiek, kad lietā tiek likti aparāti un mašīnas. Tukšumā visi priekšmeti krīt ar vienādu ātrumu, pilsētas parks ziemā katru dienu atvērts līdz plkst. sešpadsmitiem un vasarā – līdz plkst. astoņpadsmitiem, svins izkūst 237,4 °C karstumā, un pēdējais tramvajs no pilsētas viesnīcas atiet plkst. divdesmit trijos nulle piecās. .. Viņi pieņem likumus, raksta populārus romānus un apprecas, un ir pat tik neizmērojami lieli muļķi, ka rada bērnus.”
22:46
no manu darbu pirmās publikācijas šķir 500 vārdu rakstiņš ar paskaidrojošu koncepciju, kuru es nevaru jau nedēļu saņemties un uzrakstīt. riebjas rakstīšana. nekad neesmu to mācējusi. labi, vairāk riebjas, precīzāk, nekad neesmu mācējusi sastrukturēt savas domas.
22:51
un es atkal pārvācos. šoreiz nevarēju izturēt, ka dzīvokļa biedrs visu laiku fiziski, morāli uzmācas un terorizē. sākumā pat savā ziņā nedaudz bija interesanta šī savstarpējā provocēšana, asumi, dzēlīgā vārdu apmaiņa, bet ja tas notiek ar tikpat emocionālu cilvēku kā es, tad nevar nerezultēties ar eksplozijām. jo beigās abi esam zaudētāji. un paliek vien ļaunums un dusmas.
es zināju, ka esmu emocionāla, bet nenojautu, ka arī kausle. esmu cilvēku situsi ar pannu, kausiņiem, kastroļiem u.c. virtuves piederumiem, situsi pļaukas, tā, ka nedēļu zili nospiedumi paliek.
katrā jaunajā dzīvoklī es kaut ko jaunu par sevi uzzinu.