22:58
šodien manai māsai dzimšanas diena.no rīta vēlējos piezvanīt, uz mirkli iedomājos cik jauki būtu sirsnīgi aprunāties, novēlēt draudzīgu sveicienu -tādu īstu un no sirds, bet tad attapos realitātes priekšā, ka tas ir nereāli
neapzināti vilcināju laiku ar to sasodīto zvanu, bet kad saņēmos un piezvanīju pacēla māte un sacīja ka viņa jau guļ ciešā miegā.
manai māsai ir dzimšanas diena un es nevarēju viņai piezvanīt un pat zvanot, iedomājoties sarunu, tāda neomolības sajūta defilēja iekšpusē...
tagad domāju, ko gan man nozīmē ģimene? tās saites..kas tās tādas? vai man būtu jājūtas..kā man īsti būtu jājūtas apzinoties šo sen jau izveidojušos bezdibeni
tiko izgājusi no vannas, kaila sēžu cigarešu mākonī ietērpta,domājot par to kāda ir mana sasodītā dzīve.
un Tik bieži pieķeru sevi pie domas, ka man neviens nav vajadzīgs, bet tādā gadījumā kam es tad īsti esmu vajadzīga.
man nav nekā ko dot cilvēkiem.
lieka.
pilnīgi