Kathe Kollwitz
29. Janvāris 2008
20:31 - netīrumi līst aumaļām
sapņu kubiciņus pavirši mētāju
aizlāpītās rētas
plēšu kā rāvējslēdzēju
domas pesimisma sulā
nesaudzīgi mērcu
ar to lielo spēku
vienaldzībā sēcu
20:39 - nopļauts krūms
tu, kurš asins lāsteku
pie manām lūpām piekļāvi
liekot ledus dvašai
iesaldēt visu dzīvo manī
un ar skrējienu pie manis ierodas tavs
lāstu bērns
viņš ir bijis reiz pazudušais dēls
un tāds arī mūžam palicis
es nesīšu tonnām mīlestības
kā tiko noplēstas ziedlapiņas
tās nesaudzīgi
tev pie kājām birdināšu
bet tu tikai spēsi
truli iesmieties
par mazo zaķi mani nosauksi
un pie krūtīm cieši piekļausi
bet par citu kvēli domāsi...
un šī asins lāsteka
ir no manas sirds
izplīsusī lauska
kad notika sprādziens
un sirds miljons daļiņās bira
kā pieneņpūkas visapkārt krita
es izdzisu
tu dzīvoji
un viņu joprojām kvēli mīlēji