|
4. Dec 2008|22:40 |
To, ka tu sevi principā uzskati par nespējīgu kļūdīties, man liek domāt ne tikai šī saruna, bet gan visa man pieejamā informācija, proti, tava darbība Cibā. Kaut kādā mērā tu gan uztver sacīto, taču neuztver to, ko es vēlos pateikt pēc būtības (citādi, cita starpā, nekad no mana teksta nebūtu sapratis, ka es MR salīdzinu ar M kā citādi, ne blokbasteru statusa dēļ). To, ka tu vienkārši neklausies citos, var redzēt arī no tava trešā piemēra: es nerunāju par pamatskolas psiholoģiju, bet gan par pamatskolas sacerējumu līmeņa psiholoģiju - parasti tas ir kaut kas starp "man tā liekas", žurnālos sagrābstītām idejām un pārprastu psihoanalīzi v.tml. dažādās kombinācijās. Man sākt diskutēt šādā līmenī nozīmētu teikt, ka tavu ego aizvaino apziņa, ka "Matrikss" ir salīdzināts ar "Titāniku", līdz ar to neatliek nekas cits kā to "kompensēt", cenšoties pierādīt, ka mani spriešanas kritēriji ir fundamentāli nepareizi, un vēl to papildināt ar spriedelējumiem par to, kāpēc gan tev ir tik svarīgi pierādīt savu taisnību pat gaumes jautājumos (šī būtu lieliska izdevība dot mājienus par nelaimīgu bērnību vai seksuāla piepildījuma trūkumu). Get my point? Runāšana šādā līmenī ir gluži vienkārši smieklīga.
Problēma ir ne vien tajā, ka tu no visiem, šķiet, prasi vienādu gaumi (turklāt vēl īsti pravietiskā tonī), bet gan arī tajā, ka tu pieņem, ka visiem ir vienādi kritēriji (t.i., ja kādam patīk kāda filma, tas noteikti ir tieši to pašu iemeslu dēļ, kādēļ tev var patikt kāda filma). |
|