Kolorīta labad vēl iedomāsimies, ka šis brits ir rakstnieks Ian McEwan, kurš, ieradies Latvijā, jūtas stipri samulsis, uz reklāmas plakāta ieraudzīdams, ka patiesībā viņš ir Ians (starp citu, kāpēc gan ne latviešu prātam, mēlei un, galvenais, tradīcijai pakļāvīgākais Jānis?) Makjuans no Anglijas. Tikpat apmulsis justos arī amerikānis Chuck Palahniuk – Čaks Palanjuks – vai, pasargdies, francūzis Michel Houllebecq, latviskoto Elementārdaļiņu un Platformas autors, kurš droši vien nesaskatītu nekādu saistību starp sevi un mīklaino Mišelu Velbeku, kas lasāms uz grāmatas vāka.

Katalānijā atrodas pilsētiņa, katalāniski – Girona. Spāņi to raksta kā Gerona. Atšķirība tikai vienā burtā, taču, ja mēs atbilstoši fonētiskajai rakstībai pārceļam no katalāņu valodas, sanāk Žirona; no spāņu – Herona. (..) Spānija diezgan neiecietīgi uztver Katalānijas neatkarības tendences, tāpēc rodas jautājums, ko ar Žironu/Heronu iesākt oficiālos dokumentos. Rakstīsi „Žirona” – un ar šo žestu lielajai Spānijai apliecināsi, ka atbalsti Katalānijas neatkarību. Rakstīsi „Herona” – un tādā gadījumā deklarēsi, ka Spānija tiesīga okupēt mazo Katalāniju (diez vai kārtīgs letiņš justos laimīgs, dzirdot, ka Daugavu dēvē par Zapadnuju Dvinu, Daugavpili – par Dvinsku vai Cēsis – par Vendeni).