| |
[28. Maijs 2008|22:32] |
Mjā. Šis raksts Matulim padevies negaidīti... nepārdomāts. (Protams, ja viņš būtu drusku runājis par virsrakstā piesaukto tēmu, varbūt būtu labāk – bet arī drusku dīvaini, ja tiek pretstatītas divas sievietes rakstnieces un divi vīrieši rakstnieki, turklāt atzīts, ka vēl viena sieviete atbilst vīrišķajam, bet vīrieši – sievišķajam tipam.)
Vispirms jau nodalījums starp sievišķīgo/erotisko un vīrišķīgo/pornogrāfisko pieeju seksuāliem tematiem – diezgan stereotipisks priekšstats un pamatīgas asociācijas ar self-fulfilling prophecy. Ja arī vīrieši pornogrāfiju izmanto vairāk, šķiet krietni ticamāk, ka tas varētu būt saistīts ar libido, nevis dzimumu. Tad vēl – "Mani vairāk interesēja nošķīrums starp to, kā valodu lieto rakstnieces sievietes un kā – rakstnieki vīrieši, turklāt nevis kā bioloģiska dzimuma pārstāvji, bet kā sociālo dzimtes lomu paudēji." Ja veido nošķīrumu nevis starp bioloģiskajiem dzimumiem, bet starp sociālajiem, tad šajā konkrētajā gadījumā mēs nonākam pie absolūtas tautoloģijas – jo kā sociālo dzimtes lomu paudēji vīrieši pēc autora uzstādījuma ir tie, kam ir pornogrāfija, bet sievietes tās, kam ir erotika.
Tālāk – latviešu leksikā varbūt apzīmējumu seksuāliem objektiem un fenomeniem arī nedaudz trūkst, bet ne tādā ziņā, kā minēts rakstā. Kā piemērs tiek minēts vārds "pimpis", lai arī tam jau nu tiešām netrūkst pilnīgi pieņemamu ekvivalentu. (Atliek arī tikai nobrīnīties, kāpēc M. to, ka lamuvārdi mākslinieciskā tekstā ir iedarbīgi, uzskata par problēmu – un to, ka ne visiem tekstiem šāda iedarbība ir nepieciešama, arī.)
Vēl – man kā sievietei (kas par to ir gana runājusi ar citām sievietēm) apgalvojumu, ka sievietes dzimumakta apzīmēšanai lieto kaut ko tik jēlu kā "mīlēties", nākas nosaukt ne mazāk kā par vienkārši absurdu. Nē, nu es jau neko nesaku, dažas noteikti arī lieto (un vēl citas nezina, ka no tā rodas bērni, citas par to nerunā vispār u.tml.), bet šāds vispārinājums – ņemot vērā "uz tā" uzbūvēto teoriju – neatstāj sevišķi labu iespaidu.
Un visbeidzot – visai pārsteidzīgs liekas pats priekšstats, ka ir iespējams "apgūt" nepiedienīgus vārdus un tādējādi (implicīti) atbrīvoties no ar seksualitāti saistītā tabu.
Upd. Bet visneizprotamākais man laikam šķiet uzstādījums, ka autores sievietes šādus vārdus savos darbos nelieto (acīmredzot) tāpēc, ka nevar. Pat netiek pieļauta doma, ka viņas būtu varējušas nejust māksliniecisku nepieciešamību pēc attiecīgās leksikas; un tieši tāpat netiek apcerēts jautājums, ko tas galu galā ir devis tajos darbos, kur tā tiek izmantota. |
|
|