| 12:31a |
priekšniece šodien man deva padomu iedomāties augstus cilvēkus, kas besī ārā un dara pāri, tualetē ar pusnolaistām biksēm.
arvien vairāk sāku saprast, ka šeit mēs esam karā - preses dienests pret birokrātiem un politiķiem. birokrātu mērķis ir labot mūsu tekstus uz garlaicīgo pusi vai ierobežot piekļuvi informācijai, savukārt politiķu mērķis ir iekrāsot mūsu tekstus savas partijas interesēs un izjaukt rūpīgi sargāto politisko līdzsvaru, kas ir vienīgais, kas nodrošina to, lai sūdzības neuzspridzinātu mūsu darbu. katru reizi man ir jāfunktierē, kā pateikt kādam deputātam, ka tas nav domāts tā, ka es uzrakstu un viņš izlabo, jo mēs esam neatkarīgs dienests. jo patiesībā viņam ir neierobežota vara un ir jāuzmanās nesadusmot, un ja viņš saka melnu, es nevaru darīt baltu. tāpēc tā šausmīgā funktierēšana, kind request, gentle reminder, appreciate your advice
kāpēc plenārsesijas ir grūtas: viss ir jāsagatavo ļoti ātri, vairākās valodās, jāsaskaņo ar birokrātiem un politiķiem vienlaikus atgaiņājoties pret viņu labojumiem, kas nav vienīgi tehniskas un saturiskas dabas, un jāsargā savi profesionālie ideāli, turklāt valodā, kuru es nezinu, un profesijā, kurā es neesmu profesionālis. |
| 2:11a |
es saprotu cik mēs garlaicīgi un stulbi izskatāmies, rakstot par lietām, par ko ārpasaulei nav nekādas nojēgas. līdzsvaram varu piebilst, ka šonedēļ Strasbūrā dzīvoju dzīvoklī ar tādu atslēgu no kuras slēgšanas ir asiņainas rokas, labi ka rīt no rīta jau jābrauc projām. otrkārt gatavoju tekstu draugam, ar ko pagājšnedēļ sastrīdējos: this is how it works boy, if you show no respect, I squeeze your pretty balls. visticamāk jau to nekad nepateikšu un vēl ticamāk nekad vairs ar viņu nerunāšu. |