| 9:10a |
turpinu savu ēdiena dzīvi. beļgiem ļoti populāras ir rabarberu kūkas. nezinu, kur viņi tos rabarberus dabū, jo, cik atceros, rabarberi neglabājas, tāpat kā kastaņi. nu, acīmredzami sasaldē. tās rabarberu kūkas ir diezgan skābas, es pat teiktu, viņi vispār neber virsū cukuru, tikai apakšā pasmērē tādu kā skābā krējuma masu un pavisam mazu kārtiņu vārīto vaniļas kremu, viss. apakšā kārtainā mīkla plānā kārtiņā. nevar saprast, no kurienes nāk tas lielais garšīgums. |
| 9:15a |
beļgu vidusšķiras restorāniņi ir labs veids, kā iepazīt viņu kultūru, kas ir "vecmodīga", "lokāla", "omulīga", un, atšķirībā no vāciešiem, arī "šmucīga", bet tas noteikti ir vajadzīgs, nepietiek taču ar šo stikla paradīzi, politkorektumu un robotiem, ar ko nākas saskarties "Eiropas" ietvaros. šeit, kur katrā tualetē atrodas pamācība par to, kā mazgāt rokas ar shēmu, kur parādīts, ka krānu nedrīkst aizgriezt ar rokām, bet tas ir jādara ar papīra dvielīti.
labās beļgu vietiņas - kur garšīgs ēdiens un laba aura - vislabāk var ieraudzīt tagad, ziemā, kad nav tūristu. jāiet un jāskatās, kur ir daudz cilvēku, tad jāspiežas iekšā un jāstāv rindā, bet vislabāk noskatīt vakarā un pa dienu piezvanīt un rezervēt - būs to vērts, un noteikti nebūs tas dārgākais variants. uz dārgākajiem variantiem foršie cilvēki nemaz neiet, tie ir Eiropai. vasarā visur ir cilvēki, tāpēc vasarā Briselē ir ļoti bīstami, var saēsties kakas vai dabūt sliktās energjijas.
tipiskais vidusšķiras restorāniņš ir diezgan šaurs, neērts, veclaicīgu, antīku interjeru, kas, visticamāk, nav mainīts kopš 30-ajiem (Beļgija ir unikāla ar to, ka tās attīstībā karš neradīja tādu plaisu kā citās valstīs, te nav nekāds retums tādas vietiņas, kas operē jau 100 gadu bez pārtraukuma un pieder joprojām tai pašai gimenei). Galvenais apkalpotājs ir kungs vai kundze krietnos gados, kas, ārkārtīgi uzvilkts un laimīgs, skraida, nevar tev veltīt vairāk kā pusminūti, paskaidrojot ēdienkarti, jo vienkārši viens pats apkalpo visu zāli - pieņem pasūtījumus, pienes ēdienus, novāc šķīvjus, klāj galdu. daži jaunāki ar bailīgām sejām dīki stāv aiz letes, pa laikam kaut ko iznes no virtuves un iedod vecajam, pa laikam palīdz salikt lietas uz tējas paplātes, bet tā garlaikojas. vecais apkalpotājs visticamāk ir kāds no īpašniekiem. tāda ir hierarhija. viņš ir absolūti politnekorekts. vakar es prasīju par objektu ēdienkartē "Kas tas tāds" un viņš man atbildēja - to neēd, tas noteikti nebūs labs priekš tevis, un vairākas reizes saņēma rokās savu mazo riepu zem melnās vestītes. rādīdams, ka tā laikam būs trekna gaļa no vēdera. savukārt tualetes tādās vietās vienmēr ir pagrabā un vienmēr ir neapkurinātas un mazliet netīras. katrā ziņā pēc tādām vakariņām sajūta ir ļoti laba, ēdu parastu mencas fileju, bet cik viņa bija sulīga, maiga un krēmīgi kraukšķīga! jo produktus viņi izmanto ļoti labus, beļgi vispār ir labas izcelsmes un kvalitātes ēdiena mīļotāji. sieru pērk siera veikalā un gaļu - gaļas veikalā, kur visas desas pagatavo ar rokām viņu acu priekšā. lielveikalos iepērkas tikai studenti. un tūristiem domāto restorānu īpašnieki. |