Ar to gribēšanu parasti ir tā- grib tik ilgi, līdz to dabū. Tā ir bērnībā ar kāroto rotaļlietu, kas drīz vien kļūst nevajadzīga, tā ir vēlāk attiecībās.. Jebkura lieta zaudē savu burvību. Savu neaizskaramību..Kaut kā tā. Jeb arī viss nolietojās. Jo vairāk, ilgāk tev kaut kas ir, jo mazvērtīgāks tas kļūst. Pilnīgi kā tajā likumā- ja būsi izslāpis un dzersi sulu, sākumā tas liksies super, bet tu sasniegsi brīdi, kad katra nākamā glāze zaudēs vērtību un beigās tu to negribēsi pat redzēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jaa.. es par to pashu.. bet - kaapeec nevar buut savaadaak? kaapeec nevar gribeet to, kas Tev ir?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur ir cits paradokss- to, kas tev ir, tu parasti novērtē tikai tad, kad tas jau ir pazudis. Like- es tagad neuzskatu par kaut kādu brīnumu to, ka tagad drukāju šo mesidžu. Un es nedomāju, ka pasaulē ir n-tie cilvēki, kas ko tādu nevar pat fiziski. Ja kaut ko pierastu atņem, tad parasti gan tā pietrūkst. Protams, ja nav iedarbojies kāds cits faktors.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tas viss kopaa noziimee, ka cilveex nekad nebuus apmierinaac.. galu galaa nav jau iespeejams taac briidis, kad Tev ir viss un vairaak neko negribas..

(Reply to this) (Parent)

tāpēc ka tajā brīdī beidzas kustība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet vai tad nevienam nav vajadziigs miers? vismaz kaadaa dziives jomaa? kustiibu var turpinaat citur..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ēmm. prātig iebilde.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es pretii gaidu kko tik pat praatiigu ;)))~

(Reply to this) (Parent)