Es tā aizdomājos...  cik ģenīāli ir tas, ka cilvēkiem ir rakstība...

Es daudz ko pārdomāju...  Es visu gribu gatavu - es no visiem prasu gatavas lietas, palīdzu protams, bet ja nekas nemainās - viss, Tu to nevari, tāpēc paldies!  Man pret šo meiteni nevajadzēja tā rīkoties, neņemot vērā viņas mazo pieredzi attiecībās...  Es izlēmu, ka nebeigšu tās un uzaugšu kopā ar viņu un, kad viņa būs attīstījusi savas emocijas un būs izaugusi līdz tādam nopietnākam psiholoģiskajam līmenim, mēs domāsim tālāk ko darīt un tad es varēšu spriest vai vēlēšos ar viņu tālākas attiecības vai nē. Respektīvi - mēs paliekam kopā un uz pāris gadiem  ;)

Un atkal esmu brīvs kā vējš*













*izšķīros ar draudzeni

Klausos Louis Armstrong dziesmu "What the wonderful world" un man gribās raudāt... aukstas skudriņas pa ķermeni norskrien un aizraujas elpa... skumjas un prieks vienlaicīgi...  Ak, kā es vēlos, lai mani apskauj...

Vai zini, ka ir aktuāla problēma, ka vīrieši nespēj apmierināt sievietes..?

Es vismaz varu un ar uzviju, bet viņas mani nē  :D    (sarkasms)

Tas notiek tā: es cenšos pabeigt, kamēr meitene jau ir sasniegusi virsotni kādas 5 reizes...  Kāpēc tā?  Nav noskaņojuma...  Meitene nespēj mani pietiekami uzkurināt, tāpēc man tas ir tikai process...  A bet ko lai dara?  Mainīt meiteni?  Stulbās domas par to, kas man tiek dots un kas man trūkst!  Bet pietrūkst man vairāk, nekā tiek dots, kaut arī es tik maz prasu kā mīlestību (īstu un no sirds), mazliet rotaļīguma, bet arī nopietnuma, sapratnes, gudrības un tās dzirkstelītes...

Un cik meitenēm tādas īpašības ir?

Bāc! Kā es tā varēju...  Es uzticējos, ka viņas īsziņas nāk no sirds...  Viņa īsziņās ir tik brīnišķīga, bet dzīvē kautrējas izrādīt savas jūtas...  un es pēc jaungada iestāšanās, kad mēs izrunājāmies, domāju, ka viss būs savādāk...  cik naivi...  viņa man uzrakstīja tik ļoooti satriecošas, uzbudinošas SMS...   bet pēc šodienas "priecīgās" ziņas, ka rītdienas tikšanās ar viņu tiek pārcelta uz piektdienu...  es nezinu ko domāt...  esmu tāds muļķis...  es taču nevaru ļaut, ka kāds manu sirdi pakļauj...  stulbi, stulbi!   viss. es vairs viņas SMS neticēšu, ticēšu tikai viņas acīm, ja protams redzēšu, ka viņa nemelo. Bāc. Es esmu nemiera gars, neiegrožojamais gars, vējs, bet šitā salūzu...    Kā teikt - sargi savu es par spīti visam!

Nezinu ko tagad domāt...

Vai kāds vēlas man nopirkt jaunas bikses?

P.S. tie kas zinās, sapratīs   ;)

Svētku sajūtu man gribās, ju nou..?

Šodien mana mīļā escimo  man rokās ieslidināja viņas taisītos auskarus ( šeit ) un tos es spešal uzdāvināju savai meitenei (cilvēks nevar nevienam piederēt, izņemot pats sev, bet pēc Dāvid-šova noskatīšanās šis būtu labākais termins). Viņai tie auskari patika =)
Ziniet ko? Mēs pat neskūpstījāmies... =/  es aizgāju pie viņas (nedēļu plānots pasākums), viss itkā jauki...  bet viņa atkal nerunāja par savām jūtām, kaut gan savās SMS viņa ir pat ļoooti romantiska un saka, ka ilgojoties pēc manis(!)...
Tur bija egle, bet man mājās tādas nav, jo man nevajag, bet tā vismaz deva svētku pieskaņu. Tā nu es tur sēdētu uz viņas dīvāna un atdotos jūtu straumēm, kurām vajadzēja nākt no viņas, bet tās nenāca. Labi, es varētu pieskarties viņai, dot mīļumu no sevis un tad viņa jutīsies drošāk(?)...  Pieskāros viņas matiem, bet viņa - "auu, zirneklis man matos" - un visa noskaņa vējā, jo viņa acīmredzot nespēj pret pieskārieniem reaģēt ar nopietnību (nesaku, ka attiecībām jābūt nopietnām dikti, bet vismaz ne bērnišķīgām reakcijām pilnām). Okey, turpināju viņai glāstīt matus un arī ausi un kaklu, bet viņa reaģēs? - nē! Pasēdējām kādu laiciņu, viņa teica, ka mana roka kļuvusi aukstāka uz ko es atbildēju, ka tā tas ir, jo man roka ir mazliet zaudējusi asins cirkulāciju, jo roka ir viņai ap kaklu (bez maz vai) - atradusi tēmu, ne? Es viņai pateicu, ka visu šo laiku esmu dikti ilgojies pēc viņas, bet viņa neatbildēja. Es viņai prasīju kāpēc viņa nevēlas runāt par savām jūtām, bet viņa MAINĪJA TĒMU un es viņai to pateicu, ka viņa nedrīkst tā darīt...   Any way - neatceros tik sīki...  Blakus istabā viņas brālis un viņas krustmātes meita spēlējās ar  jauno ģitāru un mikrafonu. Es biki sabesījies un ne labākajā omā izdomāju, ka varētu viņiem pievienoties, saucu, lai viņa arī nāk, bet viņa atteica, tā nu es arī aizgāju uz blakus istabu, palūdzu miķi un laidu freestyle bespriģeli ;) Man ļoooti patīk runāt mikrafonā un publikai I was born for it! =)  . Vienkārši izklaidējos kādas minūtes 15 (īsti nezinu, maby vairāk) un arī mēģināju ar interesantām frāzēm pasaukt viņu, bet viņa nenāca...   Ai, es izklaidējos  =)   Pēc tam es beidzu savu šovu ar labu nobeigumu un devos pie viņas.  Durvis bija aizvērtas =/   Iegāju istabā, bet kaut kā bija ieslēgts TV un viņa mazliet izbesījusies, saskumusi sēdēja (pa pusei gulēja) dīvāna malā un drūmi skatījās TV un tad es mēģināju pēdējo - mēģināju izsaukt kaut kādu reakciju glāstot viņas kaklu, matus, lūpas, bet nekādu reakciju tas nedeva un es aizgāju.

Viņai šīs ir pirmās attiecības un viņa baidās(?) parādīt savas jūtas. Kā gan lai viņai ieskaidro, ka viņa man var stāstīt jebko, mēs varam runāt par jebko un viņa man var uzticēties? Galu galā (! hmm... interesants izteiciens) attiecībās nozīmīga ir uzticēšanās, sapratne, atbalsts... Es taču esmu savādāks un viņa to zina. Es viņu atbalstītu...